Pro Sanctitate Kustība, kas aicina uz svētumu

2013. gada 4. augusts

2013. gada 4. augusts - Parastā liturģiskā laika 18.svētdiena, Psaltērija XIIIV nedēļa

Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina padomāt, kas ir svarīgs mūsu dzīvē un aicimna attiekties no visa lieka, kas traucē mūsu attiecībām ar Dievu.

Grēku nožēlas brīdis

Kungs, mans patvērums, apžēlojies par mums.
Kristu, mans dzīves paraugs, apžēlojies par mums.
Kungs, dzīvības avots, apžēlojies par mums.

I lasījums (Sal mac 1, 2; 2, 21-23)

Šīsdienas fragmenta vārdi mums liekas drūmi. "Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!" Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? Ko nozīmē šodien šie vārdi? Kāpēc Baznīca mums šodien piedāvā padomāt par šo tekstu? Vai mēs aicināti pamest visu, ko darām, jo cilvēkam nav nekāda labuma no viņa darbiem? Vai mēs šos vārdus varam ignorēt, jo Kungs neaicināja mūs uz neko nedarīšanu? Vai … Kungs kaut ko mums saka? Viņš aicina apstāties un padomāt. Padomāt par to, kas dzīvē ir svarīgs, bet kas – maznozīmīgs, par to, cik pūļu tiek iztērēts par velti un cik maz spēka, uzmanības un enerģijas tiek iztērēts svarīgākām lietām. Padomāt … un kaut ko izmainīt savā dzīvē.

Psalms 90

II lasījums (Kol 3, 1-5.9-11)

Mūsu redzama dzīve, bioloģiskā dzīve risinās konkrētās pilsētas un valstīs. Bet nomiršot kopā ar Kristu, mēs ieguvām jauno dzīvi, mūžīgo dzīvi, kura mūžīgi pieder Dievam. Un apustulis Pāvels savā vēstulē Kolosiešiem raksta, ka pagaidām šī dzīve ir noslēpta Dievā, bet tā parādīsies savā pilnībā, kad Kristus nāks godībā. Kaut tā ir noslēpta, tā jau pastāv, un var pārveidot mūsu bioloģisko dzīvi šeit un tagad, ja mēs piekritīsim atmest visu mūsu cilvēcisko nemīlestību, visu, kas mūs šķir, un pieņemt galvenokārt Dieva Garu mūsu dzīvē, Garu, kas savieno visus jaunajā pasaulē, kur viss un visā ir Kristus.

Lasījums no Jēzu Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkas (Lk 12, 13-21)

Evaņģēliju līdzība par neprātīgo bagātnieku liekas mums savāda un no sākuma nesaprazdama: vai ir slikti, ka cilvēks, kuram ir bagāta raža, uzcēla vēl vienu šķūņi, kur var salikt graudus? Nedrīkst tos pamest ārā, lai graudi saputu zem lietus un nevienam netiktu. Droši vien bagātnieka kļūda nebija saistīta ar to, ka viņš uzcēla ēku un tur ielika maisus ar ražu, bet bija saistīta ar pārliecību par nākamo dienu, ka viņam ir krājums. Viņš sev pateica: „Nu, ēd, dzer, priecājies, viss tagad būs laimīgi”. Bet Kungs teica viņam: „Neprātīgais! Šajā naktī tava dvēsele būs atņemta”. Cilvēks domā vienu, bet viņam nolemts cits. Katrs cilvēks var pēkšņi nomirt, bet tas nenozīmē, ka jāmet visus darbus. Katrs cilvēks stāda koku, vai viņš var būt pārliecināts, ka nodzīvos līdz tai dienai, kad koks dos augļus? Bet mēs vienalga stādām, vienalga strādājam. Tas nozīmē, ka šī cilvēka galvenā kļūda, ir viņa grēks, ka viņš nomierinājās, sevi pārliecināja un pateica sev: „Ēd, dzer un priecājās”. Viņš nepadomāja, ka cilvēka darbs – tas ir tas, ko jāatdod citiem, pirmkārt, strādāt citiem. Šajā dienā, kad viņš pabeidza celt, viņam pat domās nebija kaut ko izdarīt cilvēkiem. Viņš nolēma, ka bagātība viņam dota, lai ēst, dzert un priecāties. Mums jāsaprot, ja mēs centīsimies savu darbu atdot cilvēkiem, tad mums būs normālā dzīvē, normālais dvēseles stāvoklis. Jo tā Kungs visu izdarīja, ka viss pasaulē saistīts ar savstarpējām saitēm.

Tādā veidā, dzīve un cilvēka darbs – tā ir došana, un ja mēs par to aizmirstam, tad aizmirstam par cilvēka galveno aicinājumu šajā dzīvē. Un ja aizmirstam, tas nozīmē – guļam, un varam nogulēt visu savu dzīvi, pat tā būs ilga. Lūk, šīs neveiksmīgs cilvēks nomira nākamajā dienā, kad pabeidza celtniecību. Bet cits var nodzīvot ilgi, bet vienalga gulēt, garīgi gulēt, nedomāt par dzīvi, nedomāt par savu parādu, nedomāt par Kungu, nedzīvot Viņa vaiga priekšā, bet vienkārši ēst un dzert. Tādā veidā var paiet visa diena, nedēļa un dzīve. Atskatīsies atpakaļ – un vairs nekā nav.

Euharistiskais dialogs pēc komūnijas

Es vienmēr vēlos būt kopā ar Tevi, Kungs, mana Mīlestība, mana Laime, mans Dievs! Piedod man, kad aizmirstos un aizraujos, un dzīvoju tā, it kā tevi nav. Tas ir mana trūcīguma un grēcīguma dēļ, piedod man. Bet ja Tu man atstāsi, es nomiršu, nomirs mana dvēsele. Esi žēlīgs man, nepamet mani, pat kad es pats atsakos no Tevis. Nepamet mani. Es esmu gatavs būt pēdējais, kuram Tu dāvā savu žēlsirdību, tikai esi kopā ar mani.

Mises noslēgums un vadlīnija

Padomā par to, kas tavā dzīvē ir svarīgs!