2013. gada 18. augusts
2013. gada 18. augusts - Parastā liturģiskā laika 20. svētdiena, Psaltērija XX nedēļa
Vadlīnija: Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. (Ps 40, 6)
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina uz garīgo cīņu, pacietību ciešanās un atzīt Jēzu par savu Pestītāju.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, taisnīgais Dievs, apžēlojies par mums.
Kristu, Dieva Vārds, apžēlojies par mums.
Kungs, gudrības Gars, apžēlojies par mums.
I lasījums (Jer 38, 4-6.8-10)
Šīsdienas lasījums noskaņo mūs uz garīgo cīņu, un neļauj dzīvot bez kādām rūpēm. Pravietis Jeremija, kas tika iemests dubļainā bedrē, - viens no piemēriem tā „liecinieku pulka”, par kuriem tiek runāts Ebreju vēstulēs. Pats Jēzus, Kura dvēsele smakās gaidīšanās par Viņa krusta varoņdarbu, - lūk īstas taisnprātīguma tēls, un šī tēla saskatīšana dod mums spēku turēties pretī grēkam un būt pacietīgiem ciešanās, kas arī ir mūsu garīga cīņa.
Psalms 40
II lasījums (Ebr 12, 1-4)
Pāvels raksta, ka Jēzus ir pacietis krustu „Viņam sagaidāmā prieka vietā”. Mēs tā pieradām, ka Jēzus atnāca uz šo zemi, iemiesojās, kļuva par vienu no mums, lai nomirtu par mums. Tas ir saprotams – visu mūsu pestīšanas dēļ. Un mēs vienkārši aizmirstam par to, ka Dieva Dēlam vispār tiek parezēta ne nāve, bet prieks. To, ko Viņš izdarīja mūsu dēļ, nav pašsaprotama. Viņam dabiskāk būtu atnākt visā godībā, ar Eņģēļu armiju un sēdēt virs visas zemes tronī. Bet tādā veidā nenotiktu mūsu pestīšana. Apustulis Pāvels mums šodien atgādina to, KO Jēzus izdarīja mūsu dēļ. Šī doma palīdz mums mūsos kārdinājumos: kad vēlamies iet vieglāko ceļu, jāatcerās to, ka Jēzus arī varēja izvēlēties vieglāko ceļu.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkas (Lk 12, 49-53)
Mums, tāpat kā Jēzus mācekļiem, kas dzirdēja šausmīgus vārdus, grūti pieņēmt tādu perspektīvu. Viņi gaidīja Mesiju, kas atnāks kā atbrīvotājs un atnesīs Izraēlai uzvaru. Romieši krītis, Izraēla tiks atbrīvota, un pasaule, beidzot, būs laba. Jēzus ar savu pilnību, ka Viņš ir Patiesība, kļuva par klupšanas akmeni visiem un katram.
Viņa klātbūtne kļūst par dalīšanas cēloni. Neviens nepaliek malā, katram nācas noteikt, Kas atnāca. Un pat ja pieņemt Jēzu kā Mesiju, tad arī šeit dalīšana nebeidzas. Bērni un vecāki, brāļi un māsas, - visi mēs stāvam dažādās malās no Viņa un visi mēs redzam dažādo. Kaut kas redz naidu, kaut kas žēlastību, kaut kas gaismu. Katrs uzskata vajadzību nostiprināt sava uzskata uz Dieva virsvaldību. Tā parādās mūsu sabojāta cilvēcība, kad mēs pieskarāmies Viņa pilnībai. Ar šo sastapās apustuļi, tas turpinās arī tagad.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Mana Laime! Man Prieks! Mans Kungs! Mans prāts ir nabadzīgs, un tajā nav vārdu, kas ir cienīgi Tev! Tikai mana sirds priecājās par Tevi, un šis prieks izlaistās pa visu ķermeni, krūtīs ir priecīgais elpas vilciens, jo sajūtu Tevi! Paldies Tev, jo Tu rūpējies par mums visiem, grēcīgiem un mazticīgiem! Cik ir labi Tavā Pasaulē – katram Tu atrod vajadzīgus vārdus, lietas un darbības! Tu katru sekundi domā par mums, bet mēs domājam, ka paši ejam, bet Tu kaut kur tālu Debesīs. Bet Tu esi blakus, Tu mūs mīl un žēlo, Slava tev! Mājās, ka es gribu mājās, lai man būtu iespēja nodziedāt tavu Godību ne ar grēcīgo muti, bet ar lūpām, kurus Tu svētīji!
Mises noslēgums un vadlīnija
Lūdzieties Svētajam garam, lai viņš ienāktu jūsu dzīvē un pilnīgi pārveidotu to! Lūdzieties un jūs to saņemsiet!