2013. gada 10. novembris
Parastā liturģiskā laika 32. svētdiena, Psaltērija XXXII nedēļa
Vadlīnija: Celies, Kungs, dodies tam pretim, sagrauj viņu, izglāb manu dvēseli ar Savu zobenu no bezdievīgā, no Tev pakļautiem ļaudīm. (Ps 17, 13)
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina savas cerības likt uz Dievu, izpildīt Dieva gribu un attīstīt lūgšanas dzīvi.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, mana pestīšana, apžēlojies par mums.
Kristu, mans glābējs, apžēlojies par mums.
Kungs, mans sargs, apžēlojies par mums.
I lasījums (2 Makab 7, 1-2.9-14)
Pirmajā lasījumā mēs lasām par septiņiem brāļiem un māti, kas ir gatavi nomirt, lai tikai nesagrēkotu pret Dievu un ticības tradīcijām. Viens no brāļiem teica saviem mocītājiem, ka pasaules Ķēniņš augšāmcels viņus, jo viņi mirst par Viņa likumiem, mūžīgai dzīvei.
Psalms 17
II lasījums (2 Tes 2, 16-3, 5)
„Lai mēs tiekam paglābti no nekrietnajiem, ļaunajiem cilvēkiem”. Nekārtība – mūsu ticības biedējošs ienaidnieks. Nekārtība, pagurums un nemieri vienmēr kļūst par pirmo liecību tam, ka mājās nav viss kārtība. Vēl šaubas, atteice no ticības neizpaužas vārdos, bet jau ir nekārtība un atteice no ikdienišķas lūgšanas, no savas garīgas mājas ikdienišķas tīrības darba, lai pieņemt Kristu savā sirdī. Protams, Kungs vienmēr ir ar mums un lūgšanu saikne ar Viņu var nekad neaptrūkt. Bet ļoti bieži līdzīga brīvība kļūst par lūgšanu dzīves trūkuma cēloni. „Varu lūgties vienmēr” pārvēršas par „varu nekad nelūgties”. Un šeit cilvēcisko nepastāvību var uzvarēt ne ar noskaņojumu un emocijām, bet ar dzelzs ikdienišķas lūgšanas disciplīnu.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkas (Lk 20, 27-38)
Pie Jēzu nāk cilvēki, kas noliedz augšāmcelšanās, uzskatot, ka ar šo zemes esamību visa cilvēka dzīve tiek izsmelta. Viņu pieķeršanās pie zemes eksistēšanas parāda pašu jautājumu, kuru viņi uzdod Viņam. Šis jautājums satur sevī patiešām zemes vajadzības un detaļas. Kristus nedod tiešo atbildi, bet piedāvā pilnīgi jaunu rakursu, ar kuru var izskatīt šo problēmu. Viņš aicina savus klausītājus ieņemt mūžības pozīciju. Tieši ar šo punktu var ieraudzīt galveno, ka Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvo. Dažreiz mēs jautājam Kungam un nesaņemam tiešo atbildi, mūsu grūtības netiek atrisinātas pēc lūgšanas, un dzīves apstākļi nemainās katru gadu. Bet neskatoties uz to, mēs varām sajust Dieva klātbūtni un mieru visās šīs grūtībās, ja kaut mazliet iemācīsimies redzēt savu dzīvi Dieva mērījumos.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Kungs, nenovērš savu skatienu, jo tad es sākšu maldīties. Mana dvēsele pastiepjas uz pirksta galiņiem: saki man konkrēti, kā izpildīt Tavu gribu! Es piederu Tev. Dari tā, lai es dzīvotu tā, kā vēlās Tava mīlestība. Paņem visu, kas traucē manam ceļam pie Tevis. Es piederu Tev. (Maite Giļjemots)
Mises noslēgums un vadlīnija
Padomāsim par savu lūgšanu! Kāda tā ir? Vai mēs lūdzamies, kad mums kaut ko vajag no Dieva, kad mums ir slikti, kad mums kaut kas pietrūkst? Vai mēs lūdzamies vienmēr, katru dienu un vakaru? Dievs vēlas ar mums pastāvīgas attiecības.