2013. gada 22. decembris

Adventa 4. svētdiena, Psaltērija IV nedēļa

Vadlīnija: Kungs, esi mūsu godības karalis, Tev pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo.

Ievads: Šodienas sv. Mises liturģija mūs aicina sagatavoties Dieva atnākšanai, attīrīt savas sirdis un dvēseles, lai cienīgi sagaidītu Dieva atnākšanu šajā pasaulē.

Grēku nožēlas brīdis

Kungs, tev pieder zeme un viss, kas to piepilda, apžēlojies par mums.
Kristu, kas esi piedzimis no Svēta Gara, apžēlojies par mums.
Kungs, kas esi godības Ķēniņš, apžēlojies par mums.

I lasījums (Is 7, 10-14)

Jesajas pravietojumu ir pildīti ar gaidīšanu, ar tikšanos ar Kristu. Viņš runā un saprot, ko Kungs dara un gatavo visiem cilvēkiem. Caur praviešiem Kungs mums saka, kas ir pasaules pilnība, Viņa Vārda un Mīlestības pilnība. „ Un tā pats Kungs dos jums zīmi; redzi, Jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls”. Šie vārdi kļūs par Evaņģēlija sākumu. Un tiks izplatīta pasaulei ziņa un piepildīsies visi pravietojumi.

Psalms 24 (23)

II lasījums (Rom 1, 1-7)

Svētais Pāvils šajā fragmentā stāsta par kristieša vietu pasaulē – starp visām tautām, ne blakus, ne centrā, bet visur, kā cements starp akmeņiem, tiem jāformē sienas, tiem jāuzceļ Dieva namu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (1, 18-24)

Lasījumi pirms Ziemassvētkiem atgriež mūs pie neticamā un neiespējamā notikuma, kas mums kļuva par ikdienu un ierastu. Dievs kļuva par cilvēku, nogāja to ceļu, kuru jānoiet katram. Kad mēs runājam par Ziemassvētkiem, pārāk bieži pazud šī notikuma spilgtums un kontrasts. Neizskaidrojamo cilvēks mēģina ielikt galvā, Dieva Iemiesojumu uzskatot par parastu lietu. Labāko, ko var izdarīt šajā situācijā – būt kā Svētais Jāzeps. Tas nozīmē cilvēkam pieņemt neizskaidrojamo, bet iespējamo Dievam, un pie tam neuzskatīt Dieva Iemiesojumu par kaut ko parasto.

Euharistiskais dialogs pēc komūnijas

Ziemas aukstumā, nakts tumsā, dabas kailumā, kamēr dārzi un mežs kā mirušie, spurojas debesīs, kamēr viss sastindzinošais klusi guļ, Kristus dzimšana, ārēji nepamana, tuvojas. Kā noslēpumainas zemes dziļumos gatavojas sēkla izaugšanai, kā paslēpta koka dzīves sula gaida pavasari, kā sirds klusumā sapinās domas, tā arī Marijā nobriest diženuma auglis, Dēls, Cilvēks, mūsu miesas brālis, mūsu Dievs, Visspēcīgais, kas valda pār visu. Atnāc, mūžīgais pavasaris!

Mises noslēgums un vadlīnija

Dosimies mājās un sagatavosimies, lai cienīgi sagaidītu Dieva Dēlu.