2014. gada 2. martā
Parastā liturģiskā laika 8. svētdiena, Psaltērija VIII nedēļa
Paļāvības Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētki
Vadlīnija: Kungs izglāba mani, jo mani mīlēja.
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina cerēt uz Dievu, jo no Viņa nāk mūsu pestīšana, un Viņam izliet savu sirdi.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, kas esi mans cietoksnis, apžēlojies par mums.
Kristu, kas esi mana pestīšana un patvērums, apžēlojies par mums.
Kungs, kas zini manas domas, apžēlojies par mums.
I lasījums (Is 49, 14-15)
Pirmajā lasījumā Kungs runa, ka Viņš nekad neaizmirsis par Savu tautu. Viņš atceras par mums, jo mīl bez nosacījumiem, bez paskaidrojumiem. Varbūt mūs aizmirsis visi, bet Viņš vienmēr atcerēsies par mums.
Psalms 62 (61)
II lasījums (1 Kor 4, 1-5)
Otrajā lasījumā sv. Pāvils aicina mūs pirms laika netiesāt citus cilvēkus, jo tikai Dievs ir tiesnesis, kad Viņš atnāks, tad atklās visu cilvēku siržu nodomus.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (6, 24-34)
Šajā fragmentā Jēzus mūs aicina vispirms meklēt Dieva valstību un rūpēties par savu dvēseli, bet par pārējo: ēdienu un apģērbu, parūpēsies pats Dievs, jo Viņš zina, kas mums ir vajadzīgs.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Ak, pazemības Dievs, Tu ievietoji Kristū mūsu cilvēces ciešanas un uztver mūs pat ciešanu un nāves stundā. Ļauj mums pakļauties Tavā nabadzībā un pieņemt krustu kā mūžīgo dzīvi Tavā mīlestībā. Mēs nevaram ietilpināt šo Diženo noslēpumu. Sūti mums Tavu Svēto Garu, lai mēs varētu kaut pateikt „jā” Tavam pestīšanas ceļam. Dāvā mums šo caur Mūsu lēnprātīgo Ciešamo Pestītāju. Āmen. Alleluija. (K. Ljuis)
Mises noslēgums un vadlīnija
Atcerēsimies, cik laba mums ir darījis mūsu Kungs un pateiksimies Viņam par visu, kas mums ir.
Lūgšana Paļāvības Jaunavai
“Meklējot palīdzību un apzinoties neskaitāmās likstas, kas mums uzbrūk, mēs slīgstam pie Tavām kājām, Paļāvības Jaunava, lai uzticētu Tavai Mātes Sirdij savas ilgas un savu vājumu.
Tiekties uz pilnību ir mūsu pienākums, taču mirstīgās miesas smagums palēnina mūsu gaitu, un dvēseles ienaidnieki nepārstāj mūs vajāt. Viss, kas ir ap mums, mudina mūs atstāt šauro un akmeņaino ceļu, kas ved uz svētumu un kuru pazīst tik maz svētceļnieku.
Ceļa grūtības, mūsu iekšējais vājums un aizvien uzmācīgāki kārdinājumi, kas mūs nomoka, ienes mūsu dvēselē pagurumu un skumjas, kas nav nekas cits kā paļāvības un ticības trūkums: mums pašiem, mūsu ideālam un izvēlētajiem līdzekļiem tā sasniegšanai.
Bet Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pavada, un Tava bezvainīgā Sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls, atver mūsu dvēseli jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palīdzību. Un šī palīdzība ir tā, kuru mēs vēlamies, Marija, kuru mēs Tev lūdzam, pēc kuras mēs pazemīgi saucam, vismaigākā Māt!
Kad grēks mūs vilina uz savu pusi, paliec ar mums un esi mūsu spēks! Kad viduvējība mūs pārņem, neattālinies no mums! Kad ceļš, kas ved augšup, pretī Tēva pilnībai izsmeļ mūsu spēkus, atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu, atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība!
Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik skarbs, mērķis neliksies tik tāls un pārliecība, ka sasniegsim svētumu, atdzims mūsos. Bet atkārto mums bieži šo vārdu - paļāvība! Saki to atkal un atkal mums un visiem, jo mums visiem jākļūst svētiem! Āmen.”
Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta