2014. gada 17. aprīlī - Lielā Ceturtdiena
Vadlīnija: Es pildīšu Tam Kungam savu solījumus visas Viņas tautas priekšā! (Ps116, 14)
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina būt par atpestīšanas vēstnešiem pasaulē, kā savā laikā bija apustuļi.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, kas esi mūsu Tēvs, apžēlojies par mums.
Kristu, kas esi mūsu Glābējs, apžēlojies par mums.
Kungs, kas esi Dieva un Dēla Gars, apžēlojies par mums.
I lasījums (2 Moz 12, 1-8. 11-14)
Pirmajā lasījumā mēs lasām par Izraēla tautas pirmo Pashas svinēšanu un upuri Dievam. Pasha – piedzimšanas un dzīves svētki. Šos svētkos kopīga jēga tiek izpausta atsevišķos rituālos. Lai Izraēla tauta kļūtu par Dieva cienīgu tautu, viņai vajadzēja attīrīties. Vienīgais līdzeklis tam Vecajā Derībā bija upuri. Ar upuri sākas, un tas ir galvenais Pashas svinēšanā. Pashas ēdiena rituāls simbolizēja kopīgo vienotību starp cilvēkiem un Dievu. Ar izeju no Ēģiptes ebrejiem sākas jauna dzīve, iezīmēta ar daudziem Jehovas žēlastībām pret Savu tautu.
Psalms 116B (115)
II lasījums (1 Kor 11, 23-26)
Otrajā lasījumā svētais Pāvils stāsta mums par to vakaru, kad Jēzus ņēma maizi, pateicas un nolauzot un biķeri ar vīnu, nosaucot to par Savu Miesu un Asinīm. Un Jēzus aicina to darīt Viņu piemiņā, kamēr Viņš neatnāks otro reizi.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis 13, 1-15
Šajā fragmentā Kungs Jēzu runa ar mācekļiem kā ar Saviem mīļotiem bērniem, kā ar Saviem draugiem. Viņam paliek maz laika, lai iemācītu viņiem vienu galveno tikumu – pazemību un mīlestību starp viņiem, kuri būs viņiem tik nepieciešami kalpojumam nākotnē, - Viņš piecēlās un deva viņiem pēdējo pazemības un mīlestības stundu. Kungs sacīja Pēterim, ka viņš, ja nebūs attīrīts ar Kristu, nevarēs būt kopā ar Viņu Debesu Valstībā. Tādā veidā kāju mazgāšana šeit nozīmē ne tikai aicinājums mācekļiem būt pazemīgiem, bet arī kā darbība, kura viņus attīra no grēkiem, kura ir vajadzīga katram cilvēkam, lai tiktu pestītām. Kungs šeit runa ne par to, ko tieši jādara Viņu mācekļiem, bet par to, kā viņiem jādara, ar kādām domām un jūtām jākalpo tuvākam. To jādara mīlestības dēļ, kā to darīja Pats Kristus.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Mans dārgais Pestītāj, kas vienībā ar Tēvu un Svēto Garu esi visas dzīvības iesākums un sakne, es mīlu Tevi. Es mīlu Tevi ar visu pumpuru briestošo līksmi, ar ziedēšanas gaviļu torņiem, ar smaržu, ko pār ūdeņiem pludina vējš, ar nojautas tikko dzirdamiem zvaniem, ar Tevis atzīšanas vispirmo staru, ar savas dzīvības pēdējo elpu ― es mīlu Tevi. Es mīlu Tevi ar bērna mīlestību, kas paļāvībā nejautā neko, tikai ieliek nedrošu roku Tavā drošajā rokā. Es mīlu Tevi ar mācekļa mīlestību, kas jaunu atziņu slāpst, jaunu ceļu gaidās deg un ar sajūsmu seko ideālam. Ar jaunieša mīlestību es Tevi mīlu, kad aizrautības pali nes bezdibeņiem un klintīm pāri, kad neiespējamais liekas iespējams. Es mīlu Tevi ar tādu mīlestību, kas visas ilgas Tev pretī nes. Tu viens tās vari piepildīt savā trīsveidīgā starojumā, jo Tavs tuvums ir svētlaime, miers, izlīdzinājums un gaisma. Tu staro no tiem dziļumiem, kur meklēju dzīves jēgu, sāpju noslēpumu un saskaņu ar Dieva gribu, un kuros dzimst drosme un apņemšanās labajai cīņai. Tu esi arī cilvēku un skaistuma mīlestībā, jo vismazākais ir Tavs brālis, un mīlot visu skaisto un labo, nevar nemīlēt Tevi, kas esi visa patiesā, dzīvā un mūžīgā skaistuma atslēga.
(Pēc Marijas Urnežus)
Mises noslēgums un vadlīnija
Dosimies mājās un sludināsim par Dieva žēlastību pret visiem, un kalposim viens otram.