2014. gada 14. septembris - Svētā Krusta pagodināšana, svētki
Vadlīnija: Mūsu Kunga Jēzus Kristu krusts ir mūsu glābšana, dzīve un augšāmcelšanās un caur kuru mēs esam pestīti un atbrīvoti.
Ievads: Šodien mēs svinam Svētā krusta paaugstināšanas svētkus, kurus kristieši atzīmē jau no pirmajiem gadsimtiem, atceroties pirmā kristīgā imperatora Konstantīna māti Helēnu, kura Jeruzalemē atrada krustu, pie kura tika pienaglots un mira mūsu Pestītājs un kuru viņa kopā ar visu tautu svinīgi pagodināja.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, kas ir mūsu patvērums, apžēlojies par mums.
Kristu, kas atpestīji cilvēkus, apžēlojies par mums.
Kungs, kas esi dzīvības avots, apžēlojies par mums.
I lasījums (4 Moz 21, 5-9)
Brīnumaini, cik labi un skaidri mūs pazīst Dievs. Neviens cilvēks tā nevar skaidri sevi pazīst. Un Kungs izmanto Savas zināšanas tām, lai palīdzētu mums atrast ceļu pie Viņa un ieraudzīt Viņa gaismu. Zinot par Izraēla dēlu domām un kurnēšanu, Dievs viņiem sūta indīgas čūskas. Un cilvēki sāk mirst, bet, droši vien uzreiz nesaprot, ka nelaime ir saistīta ar viņu nodevību. Viņi nāk pie Mozus kā pie cilvēka, kas prot vērsties pie Dieva, un ir sadzirdāms. Un Kungs piedāvā risinājumu: Viņš neaizvāc čūskas no Savas tautas, bet Izraēla dēlus mudina vērsties pie Viņa pēc dziedināšanas, kaut ar skatienu uz vara čūsku, kuru izveidoja Mozus.
Psalms 78
II lasījums (Fil 2, 6-11)
Pirmajā lasījumā Pāvels runa par vislielāko brīnumu – Dievs, Radītājs, kļuva par cilvēku. Viņš, Kungs, ne tikai nodzīvoja kā parasts cilvēks, bet arī pieņēma nāvi – apkaunošu. Bet visspēcīgais Dievs pieņēma šo smago nāvi, jo grēks ir ļoti smags un šausmīgs, ka atpestīšana ir iespējama ar tik dārgo cenu. It īpaši tāpēc Viņš piekrita uz tik šausmīgām sāpēm un apkaunojumu.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 3, 13-17)
Viss sākas ar Dievu: tieši Viņš – mīlestības nesējs. Kas patiesība ir mīlestība, var saprast tikai skatoties uz Viņu. Viņš iemīlēja pasauli – un upurēja visdārgāko, Dēlu. Viņa Dēls, Dieva Dēls, mīlot Tēvu, aizgāja līdz pašam beigām Cilvēka Dēla ceļu, ciešanu un nāves ceļu, uzvarēja ar Savu nāvi jebkādu nāvi un atklāja ar Savām Augšāmcelšanām durvis uz mūžīgo dzīvi. Ieeja tur – ticība visām, visām, kas ir. Mēs dzīvojam, pārņemti ar savām rūpēm, satriekti ar savām nedienām, slimojot ar savām slimībām, gaidot savu nāvi. Vai mūs sasniedza Priecīga Vēsts? Vai apzināmies mēs, ka salīdzinot ar to, ko Dievs jau izdarīja mūsu dēļ, no mums gaida pavisam mazliet? Vai arī smagi un nospiesti nopūšamies: „Kas varēs glābties?”
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Ak, krusts, brīnumaina Dieva mīlestība!
Krusts, Debesu godība!
Krusts, mūžīga cilvēku pestīšana!
Krusts, ienaidnieku šausmas!
Taisnīgo spēks un uzticīgo gaisma.
Ak, krusts, uz kura Dievs cilvēka miesā
Kļuva par pestīšanas vergu, -
Tu atļāvi cilvēkam valdīt Debesīs.
Caur tevi uzspīdēja patiesā gaisma
Un netikumiskā nākts aizskrēja.
(Sv.Paulins no Nolas)
Mises noslēgums un vadlīnija
Ņem savu krustu! Strādā Dieva un cilvēku labā!