2014. gada 21. septembris
Parastā liturģiskā laika 25. svētdiena, Psaltērija XXV nedēļa
Vadlīnija: Tava valstība ir uz mūžīgiem laikiem, un Tava valdīšana paliek uz radu radiem. Uzticamības pilns ir Tas Kungs Savos vārdos un svēts visā Savā rīcībā.
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina izpildīt baušļus un Dieva gribu, lai mēs būtu mūžīgas dzīves cienīgi.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, Gadīgs un Žēlsirdīgs, apžēlojies par mums.
Kristu, cilvēku Glābējs, apžēlojies par mums.
Kungs, Žēlastības avots, apžēlojies par mums.
I lasījums (Jes 55, 6-9)
Pravietis Jesaja mūs aicina meklēt Dievu un piesaukt Viņu. Atstāt visu slikto, ne tikai darbus, bet arī domas, un Dievs būs žēlsirdīgs pret mums.
Psalms 145 (144)
II lasījums (Fil 1, 20c-24. 27a)
Mēs vienmēr domājam par nāvi ar šausmām, jo tā ir bailīga, jo tā sagroza Dieva radību. Visu laiku nāves biedējošs attēls piesaista cilvēka domas, un mēs mēģinām pārdomāt dzīvi, lai nebūtu tik bailīgi. Bet tikai kristietis kā apustulis var teikt, ka „man dzīve – Kristus, un nāve - ieguvums”. Nāve kļūst par tikšanās vietu ar Kristu, jo Kungs pieņēma mūsu nāvi uz krusta. Šeit ir svarīgi apustuļa vārdi – piemērs, kādai jābūt mūsu attieksmei pret savu, nevis svešo nāvi. Un vēl, ka mainās viņam dzīves jēga. Viņš dzīvo ne tāpēc, ka dzīve ir labākā par nāvi, bet tāpēc, ka mēs iegūstam prieku ticībā.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 20, 1-16a)
Kad strādnieks no līdzības mēģina būt taisnīgāks pār savu darba dēvēju – tas ir smieklīgi. Kad ticīgais cilvēks mēģina būt taisnīgāks pār savu Dievu – jau ir mazliet bailīgi. Bailīgi šeit ir tas, ka savos mēģinājumos tiesāt Dieva vietā, mēs attālināmies no Viņa, kļūstam mazāk līdzīgāki tiem, par kādiem Viņš gribētu mūs izdarīt. Kristus saka saviem mācekļiem, ka Dieva valstībā viss būs ne pēc mūsu taisnības, ka Dievs mīlēs katru, neskatoties ne uz ko. Tā ir jauna Valstība, un tie, kas grib kļūt par tas dalībniekiem, jāpieņem Kunga paradoksālo tiesu: taisnības vietā žēlsirdība.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Mans Kungs Jēzu Kristu, lai apgaismo Tava gaisma manas sirds tumsu! Attīri manas jūtas, Kungs, lai tās mani nekad neatvelk no Tava vaiga, no Tava skatiena, kas piepilda katru sirdi, kas nomāc sēras, ar mieru.
Mana niecība ir tik liela, ka es nevaru savas acis pacelt uz Tevi... Mans Kungs un mana vienīga cerība, lūdzu, pieņem manu pakalpīgo sirdi! Sadedzini Savas dievišķās mīlestības liesmās visu ļauno, kas mani ir!
Kungs, lūdzu, pieņem manu brīvību, pieņem manu gribu – kad esmu viena, neprotu atšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns. Pieņem, Kungs, manas domas, manus vārdus, manas darbības un visu, kas ir manī un apkārt mani. Tavās rokās es visu atdodu. Kungs, visā mana nabadzībā pieņem mani! (Sv. Andžela Meriči)
Mises noslēgums un vadlīnija
Dosimies vēstīt par Dieva žēlastību, kurš palīdz mums pārvarēt visas grūtības un atjauno mūsu dzīvi.