2014. gada 27. decembris - sv. apustulis un evanģēlists Jānis, svētki
Vadlīnija: Jūs, kas To Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu! Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, Viņš tās izglābj no bezdievju rokas. Gaisma atspīd taisnajam, un prieks atmirdz tiem, kas sirdī skaidri. (Ps 97, 10-11)
Ievads: Apustulis Jānis tika paaicināts sekot Kristum, kad viņš ar savu brāli Jēkabu tēva Zebedeja laivā lāpīja tīklus. Abi tūdaļ visu pameta un sekoja Kungam. Apustulis Jānis bija liecinieks Kristus pārtapšanai Tabora kalnā, Viņa agonijai un krustā sišanai. Lieldienu rītā viņš bija pirmais no apustuļiem, kurā dzima ticība, ka Kristus ir augšāmcēlies. Krusta pakājē Kristus novēlēja apustuli Jāni savai Mātei, sacīdams: "Sieviete, lūk, tavs dēls," un Jānim Viņš sacīja: "Lūk, tava Māte," tādējādi simboliski veltot visu cilvēci Vissvētākās Jaunavas Marijas Mātes mīlestībai.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, esi Visaugstākais pār visu pasauli, apžēlojies par mums.
Kristu, apliecinātāju drosme, apžēlojies par mums.
Kungs, padoma un drosmes devējs, apžēlojies par mums.
I lasījums (1 Jņ 1, 1-4)
Pirmajā lasījumā apustulis Jānis dod mums apustuļa kalpojuma formulu: mēs rakstām jums par to, ko mēs dzirdējam, ko redzēja mūsu acis, kam pieskaras mūsu rokas, par Dzīvības Vārdu. Viņš mums saka: es pieskaros Viņam ar savām rokām, es jūtu Viņu rokas siltumu. Ne Pēdējās Tiesas redzējumi, ne simboli, ne pravietojumi – ne tas ir galvenais, bet to, kas es, cilvēks, ar savu roku pieskaros Dievam un Cilvēkam.
Psalms 97
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (20, 1.2-8)
Šajā fragmentā mēs tikam aicināti vairāk mīlēt Jēzu, līdzīgi apustulim Jānim, jo kas mīl vairāk, var vairāk mīlestības pieņemt un ievietot. Kristus katram dod tik daudz mīlestības, cik cilvēks var izturēt, jo mūsos dažreiz ir tumšie strūri, kuri vienkārši nevar ar mīlestību līdzās pastāvēt, un Kungs negrib mūs piespiest. Tāpēc tik milzīga mīlestība Jānim dod tādu ticību, ka viņam bija pietiekami redzēt autus noliktus un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā, lai uzzināt, ka Kungs ir augšāmcēlies.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Ak, dāvā man pazīt Tevi, Kungs; dāvā man pazīt Tevi, mans dvēseles Spēks! Parādies man, mans Mierinātājs, - lai es varētu redzēt Tevi, manas acis Gaisma! Atnāc, manas dvēseles Prieks, lai es redzētu Tevi, manas sirds Prieks! Atļauj man mīlēt Tevi, manas dvēseles Dzīvība! Ak, Dzīvība, kas dāvā man dzīvību! Dzīvība, mana dzīvība, ar Ko es dzīvoju un bez Kuras mirstu! Dzīvība, par Ko es priecājos un bez Kuras skumstu! Dzīvinošā, saldā un iemīļotā Dzīvība – kur Tu esi? Kur man Tevi atrast? Esi manā dvēselē, sirdī un mutē, - jo es kustu no mīlestības, mirstu bez Tevis un atdzīvojos, domājot par Tevi.
(sv. Augustīns)
Mises noslēgums un vadlīnija
Dosimies mājās un centīsimies katru dienu atbildēt uz Dieva mīlestību.