2015. gada 25. janvāris
Parastā liturģiskā laika 3. svētdiena, Psaltērija III nedēļa
Vadlīnija: Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo uz Tevi es paļaujos! Sirds skaidrība un taisnība lai mani sargā, jo es gaidu uz Tevi, ak, Kungs! (Ps 25, 20-21)
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina vairāk darīt labus darbus, kad mēs vairojam labestību, Dievs vada mūsu dzīvi.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, Mūžīgais Dievs, apžēlojies par mums.
Kristu, Nabago Aizstāvis, apžēlojies par mums.
Kungs, Skaidrības Gars, apžēlojies par mums.
I lasījums (Jon 3, 1-5.10)
Pirmajā lasījumā mēs redzam, ka Kungs atcēla Savu sodu, jo redzēja patieso nožēlu. Tas nozīmē, ka arī mums ir cerība, ka visas šausmas, kas mūs biedē, var arī nenotikt, ja mēs mainīsim savu ceļu. Lai tikai mūsu nožēla nebūtu formāla!
Psalms 25
II lasījums (1 Kor 7, 29-31)
Ko apustulis Pāvels grib mums teikt? Pirmā reakcija – vienkāršot. Var teikt, ka laiks ir īss, tāpēc Pāvels rekomendē atstāt sievas, pārstāt raudāt un priecāties, atteikties no visa, kas ir šajā pasaulē. Tomēr tas būtu vienkārši un nepareizi. Nē, Pāvels runa par citu. Drīzāk jautājums par to, kas ir svarīgs mums. Bieži svarīgu vietu aizņem mūsu ģimene, var būt to, ko dod mūsu pasaule, var būt mūsu noskaņojums – mūsu sāpes un prieks. Apustulis Pāvels aicina mainīt savu redzes skatienu. Jā, es raudu – bet tas nav galvenais manā dzīvē. Galvenais – Dievs. Jā, es priecājos par savu veiksmi, bet galvenais ir Dievs. Lūk, tādā situācijā mēs esam brīvi no tā, kas ir šajā pasaulē, brīvi mūžībai. Ne tāpēc, ka mēs atsakāmies no tā, kas mums ir, bet tāpēc, ka mēs vairāk neesam saistīti ar to.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (1, 14-20)
Šajā fragmentā Marks runā par aicinājumu un mūsu atbildi uz šo aicinājumu. Aicinājums, atgriešanās – tikai ceļa sākums. Kas būtu, ja neviens nesekotu Kristum? Arī mūsu laikos Kristus darbība šajā pasaulē turpinās. Un mācekļi, bez kuriem nekas nebūtu, šoreiz esam mēs ar jums. Tāpēc šodien mums ir svarīgi apzināties, ka Kungs mūs aicina sekot Viņam – un atrast sevī drošsirdību izkāpt no laivas un sekot Jēzum.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Kungs, es nelūdzu brīnumus un vīzijas, es lūdzu spēku ikdienai!
Māci man mazo soļu mākslu! Dari mani attapīgu un radošu, lai es ikdienas dažādībā un daudzveidībā laikus pierakstītu atziņas un pieredzējumus, kuri mani skar. Dod man drošu roku pareizi sadalīt savu laiku.
Dod man smalku izjūtu, lai saprastu, kas ir svarīgs un kas vēl svarīgāks. Ļauj man saprast, ka sapņi nepalīdz tikt uz priekšu, nedz sapņi par pagātni, nedz arī par nākotni. Palīdzi man patreizējo brīdi uztvert kā svarīgāko un pēc iespējas labi izdarīt to, kas man paveicams tūlīt. Pasargā mani no naivā pieņēmuma, ka dzīvē visam jārit gludi. Dod man dziļu atziņu, ka grūtības, neveiksmes, sakāves un kritieni ir dzīvē pašsaprotamas piedevas, kuras mums ļauj augt un nobriest. Atgādini man, ka sirds bieži runā pretī saprātam.
Tu zini, cik ļoti mums visiem vajadzīga draudzība. Dari, lai man būtu pa spēkam šis skaistais, grūtais, bīstamais, maigais un smalkais dzīves darbs. Piešķir man nepieciešamo nojausmu, lai es īstajā brīdī spētu dot tālāk- ar vai bez vārdiem- sainīti labestības. Veido mani par dziļu cilvēku, līdzīgu kuģim ar dziļu iegrimi, lai varētu sasniegt arī tos, kuri atrodas dzīves grūtību dziļumos. Pasargā mani no bažām, ka es varētu nokavēt dzīvi. Un dod man nevis to, ko es vēlos, bet to, kas man vajadzīgs!
Mises noslēgums un vadlīnija
Vai jūs zināt savu aicinājumu? Vai gatavi tam sekot? Lūdzieties un klausiet Dieva Vārdu, un caur to sadzirdēsiet Dieva atbildi!
Miers
Kungs,
man ir bail,
mums ir bail.
Vai Tu neredzi vardarbību, kas visu noposta
un iedveš šausmas
mūsu un mūsu bērnu sirdīs?
Tu joprojām runā ar mums, mūsu Dievs, –
caur Tavu aicinājumu mīlēt,
caur Tava Dēla piemēru,
kurš noraida jebkuru vardarbību
un ar savu nāvi nes mums mieru.
Tā ir vienīgi mūsu atbildība:
tie esam mēs, kam jākļūst par miera nesējiem.
Mēs to vēlamies, Kungs, un Tev apsolām to;
lai Marija – Miera Jaunava – mums palīdz.
Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta