2015. gada 1. martā
Gavēņa 2. svētdiena, Psaltērija II nedēļa
Vadlīnija: Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās!
Ievads: Šīsdienas liturģija mūs aicina lasīt un klausīties Dieva Vārdu, lai mūsu ticība kļūtu dzīvāka, lai mēs ar tīri garīgo skatienu varētu saskatīt Kunga godību.
Grēku nožēlas brīdis
Kungs, Tu esi mans palīgs, apžēlojies par mums.
Kristu, Tu esi mans pestītājs, apžēlojies par mums.
Kungs, Tu esi mans patvērums, apžēlojies par mums.
I lasījums (1 Moz 22, 1-2.9-13.15-18)
Pirmajā lasījumā mēs redzam, ka Ābrahāms bez ierunām pakļaujas Dievam. Viņa ticība ir neprātīgā, un tas mums ir nesasniedzamais svētuma paraugs. Viņa ticība ir liels spēks, tāpēc no viņa iznāk liela tauta, kas deva Pestītāju pasaulei.
Psalms 116B
II lasījums (Rom 8, 31b-34)
Otrajā lasījumā apustulis Pāvels uzmundrina ticīgos vajāšanos, atgādinot, ka nekādas ciešanas nav salīdzināmas ar Dieva godību. Viņa vārdos ir apbrīnojamais spēks un pārliecība. Šajos vārdos mēs dzirdām, ka Kungs patiešām nekad neatstās mūs. Dieva mīlestība ir tik varena un stipra, ka nekas ne uz zemes, ne debesīs, ne apkārt cilvēkam, ne viņa iekšējā pasaulē, nevarēs Viņu uzvarēt. Šie vārdi ļauj cilvēkam piecelties no izmisuma dziļumiem un dod viņam spēku iet tālāk.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 9, 2-10)
Mēs bieži gribām „taisīt teltis”. Kad mums ir labi ar Dievu, kaut kādā „garīgi ērta” vietā, draudzē, klosterī, Baznīcā… Mēs domājam, ka tas ir pareizi un dievbijīgi, gribam vienmēr šeit būt. Mazā Terēze no Lizjē rakstīja: „Mīlestībā dzīvojot – nenozīmē taisīt teltis, Kāpjot pat uz augstu kalnu, Tas – iet uz Viņa saucošu balsi, Skatīties uz Krustu, nenovirzot skatienu”. Kad mēs gribām „taisīt teltis” – mēs gribām apstāties, iestrēgt uz kaut kādiem garīgi patīkamiem pārdzīvojumiem, atstāt tos sev. Dažreiz mums tas ir vajadzīgs, vajadzīga garīga atpūta. Jēzus paņēma līdzi sev tos, kuriem vajadzēja būt kopā ar Viņu Olīvdārzā. Viņš grib, lai mēs ietu tālāk, lai nemeklētu Viņa klātienes pārdzīvojumus, bet lai mēs vienmēr un visur dzīvotu tā, ja mēs būtu Tabora kalnā, pat ja mēs neredzam un nesajūtam Tabora gaismu.
Euharistiskais dialogs pēc komūnijas
Kungs, kad es pieklauvēju Tavas durvīs, lai pastāstītu par savām sāpēm, Tu atveri to un uzklausīji mani, gatavs dziedināt manas brūces. Kad es atkal atnācu pie Tevis, ar svētku līksmošanu sirdī un ar spīdošām acīm no prieka, Tu tāpat biji gatavs uzklausīt mani un ar mani pārdzīvot manu prieku.
Kad Tava priekšā nāku ar slāpstošo dvēseli un ar nožēlas pilno sirdi, lai atzīstos par savu grēku, Tu pieņem mani ar atvērtiem apskāvieniem un atvērto sirdi. Tu uzklausīji manas bēdas un piedevi man. Kungs, Tu vienmēr ir blakus, kad esi man vajadzīgs. Vienmēr blakus, kas esi vajadzīgs mums.
Mises noslēgums un vadlīnija
Sekosim Kristum un sludināsim Viņa Gribu!