Svētums šodien (146)

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Par taisnīgumu un mieru

Izglītošana ir visinteresantākais un grūtākais piedzīvojums dzīvē. Izglītot – no latīņu valodas vārda „educere” – nozīmē vadīt jauniešus, lai viņi pārsniegtu paši sevi un ceļā uz pilnību iepazīstināt viņus ar realitāti, kas ved uz izaugsmi. Šo procesu veicina divu brīvību – gan pieaugušo, gan jauniešu – sastapšanās. Tā pieprasa atbildību no studentu puses, kuriem ir jābūt atvērtiem uz reālām zināšanām, savukārt no pedagogu puses tā pieprasa gatavību atdot pašiem sevi. Šī iemesla dēļ mūsdienās vairāk kā jebkad agrāk ir nepieciešami patiesi liecinieki, un nevis cilvēki, kuri tikai izklāsta noteikumus un faktus; mums ir nepieciešami liecinieki, kuri spēj raudzīties tālāk par citiem, jo viņu dzīve ir daudz visaptverošāka. Liecinieks ir tas, kurš vispirms pats izdzīvo tādu dzīvi, kādu viņš to piedāvā citiem.

Dārgie jaunieši, jūs esat dārga dāvana sabiedrībai. Neļaujieties mazdūšībai saskaroties ar grūtībām un neizmantojiet viltus risinājumus, kas bieži vien šķiet kā vieglākais ceļš, lai pārvarētu problēmas. Nebaidieties uzņemties saistības, smagi strādāt un uzņemties upurus, izvēlēties ceļus, kas prasa uzticību un pastāvību, pazemību un centību. Esiet pārliecināti par savu jaunību un tajā ietvertajām dziļajām ilgām pēc laimes, patiesības, skaistuma un patiesas mīlestības! Pilnībā izdzīvojiet šo savas dzīves laiku, kas ir tik bagātīgs un entuziasma piepildīts.

Pāvests emerits Benedikts XVI

ĞIMENES GARĪGUMS

Mūsdienu vienveidotajam un depersonalizētajam cilvēkam ir svarīgi atrast kādu, kas spētu viņu mīlēt un kam piemistu patīkamā sajūta tikt mīlētam. No tā izriet, ka katram cilvēkam ir nepieciešams kāds cits un ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi brāļi. Te mēs saskatām ģimenes kā brālības centra vienīgo funkciju. To veido savstarpēji mīloši brāļi, kuru mīlestība sasniedz katru, kas nonāk saskarsmē ar viņiem.
(No grāmatas „Ģimene, mīlestības kopība”)

Kristus mums māca kā sevi dāvāt: Viņš pats kļuva par cilvēku, vergu, maizi. Viņš nemērīja savas dāvanas lielumu, bet gāja līdz maksimālajam: justās un upurētās mīlestības maksimums; mīlēto un piedzīvoto sāpju maksimums. Arī mēs nevaram mērīt, bet mums ir jāpārvar pašiem sevi, lai sevi pilnīgi dāvātu brāļiem un tā nonāktu līdz mūsu iespēju maksimumam.

(No grāmatas „Brālība”)

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes mīlestība: aicinājums un ceļš uz svētumu

Šādam tematam ir veltīta nākamā Pasaules Ģimeņu tikšanās, kas 2021. gadā no 23. līdz 27. jūnijam norisināsies Romā. Pasākums notiks piecus gadus pēc apustuliskā pamudinājuma “Amoris laetitia” un trīs gadus pēc dokumenta “Gaudete et exsultate” publicēšanas. Izvēloties tikšanās tematu, pāvests Francisks vēlas izcelt kristīgās ģimenes mīlestību kā aicinājumu uz svētumu un iesaka izlasīt abus minētos dokumentus. “Mīlestības estētiskā pieredze izpaužas skatienā, ar kādu otrs cilvēks tiek uztverts un apcerēts kā vērtība pati par sevi, pat ja viņš ir slims, vecs vai fiziski nepievilcīgs”, apustuliskajā pamudinājumā “Amoris laetitia” skaidro Francisks, piebilstot, ka kristīgās ģimenes dzīve ir aicinājums un ceļš uz svētumu, kas ir “Baznīcas visskaistākā seja”.
No Radio Vatikāna, Silvija Krivteža

Cilvēki parasti ir nevis ļauni, bet satriekti

Kristus nekad, pat tad, kad veica brīnumus, nav centies pēc sevis paša ne ar aizbildināšanos, ne arī ar tikai šķietamu sevis dāvāšanu citiem. Tur, kur ir patiesa mīlestība uz brāļiem, nevar būt personālisms, ambīcijas, sevis apliecināšana, glaimi, notiesāšana, paslēpšanās ēnā vai durvju aizciršana…
Kristus, kad Viņu neņēma vērā, nav attālinājies. Kad Viņu apstrīdēja, nav sadusmojies. Kad bija apsūdzēts, nav aizstāvējies vairāk par nepieciešamo. Kad tika notiesāts, pieņēma spriedumu un nomira par mums, saviem brāļiem.
(..)
 Pirmoreiz sastopot cilvēku, esi tas, kurš sper pirmo soli, lai pārvarētu nedrošību.
Esi saprotošs, kad citi ir sadusmoti vai nikni, bet nepieļauj, lai viņu nervu saspīlējums ietekmē tevi.
Cilvēki parasti ir nevis ļauni, bet satriekti: mierini viņus, saudzīgi palīdzi iziet no šī emocionālā stāvokļa.  
(No grāmatas „Brālība”)  
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Šeit lūdzu jūs nepagurt būt žēlsirdīgiem.
Jums ir jābūt žēlsirdīgiem kā Tēvs,
kā Jēzus, kurš ir žēlsirdīgs pret mums, pret mums visiem.
Ar svētajām eļļām atvieglojiet slimo ciešanas.
Veltiet laiku, lai apmeklētu slimos.  
Pāvests Francisks

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija rekolekcijas Sarkanos septembrī 2018.g

Protams, mums būs adoracija, un arī rīt būs divas adoācijas. Tas ir daudz, un tas ir labi, jo tajā laika mēs tiešām varam smelties garīgo spēku. Mums ir vajadzīgs šis spēks, un mēs nāksim kapelā, lai barotu mūsu dvēseli, un darīsim to pazemīgā vienkāršībā. Vienkārši būsim šeit un būsim kopā ar Jēzu. Var palīdzēt citāti no ievērojamiem cilvēkiem, kas ir rakstījuši par adorāciju, euharistiju. Pāvests Pāvils VI ir rakstījis, ka pasaulē nav nekā mierinošāka par euharistiju. Tātad adorācija ir tā, kas mūs mierina, ienes mūsos mieru. Tā ir Dieva atzīšana, pateicība par visu, ko no Viņa esam saņēmuši. Tā ir mūsu atgriešanās, mūsu ceļš pie Tēva... Noslēgumā - viens citāts no svētā Jāņa Pāvila II. Viņš, kuru mēs visi pazinām, ir rakstījis: "Atcerieties, ka Jēzus Tabenrakulā gaida. Gaida, lai piepildītu jūsu sirdis ar tādām dziļām draudzības jūtām, kuras vienīgās var dot jēgu jūsu dzīvei un piepildīt to." Tātad mēs visu varam saņemt šeit adorācijā, saņemt šeit no Jēzus, kurš tiešām mūs gaida un grib mūs piepildīt un dot jēgu mūsu dzīvei. Tagad mēs to arī darīsim, mēs pielūgsim euharistisko Jēzu un pateiksimies arī par iespēju būt šeit, visiem kopā kopienas brāļiem un māsām, un, protams, atcerēsimies arī tos, kuri nav mūsu vidū, tos, kuri nevarēja atbraukt un palika mājās. Kopā slavēsim Dievu, slavēsim  Jēzu un lūgsimies par visu Baznīcu.
Pr. Rolands Abrickis
Turpinājums sekos

Arī šodien ir vajadzīgi dedzīgi un radoši evaņģelizētāji,
lai Evaņģēliju iepazītu tie, kuri to vēl nepazīst,
un lai tas atkal apūdeņotu zemes,
kurās ir izkaltušas senās kristīgās saknes.
Pāvests Francisks