Pro Sanctitate Kustība, kas aicina uz svētumu

Svētums šodien (154)

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Katrs cilvēks ir mans brālis: dzīves ceļš

Sv. Pāvils skaidri izsaka šo patiesību korintiešiem: viena ir maize, Euharistiskā maize, viena ir miesa, bet mēs esam daudzi, kas ņemam dalību vienā maizē. Nevis Jēzus pārveido sevi mūsos, bet gan mēs tiekam pārveidoti Viņā, un tātad veidojam ar Viņu vienu vienību, veidojam ar Viņu Mistisko Miesu. Viņš ir Galva, mēs esam locekļi. Šī organisma, šīs Mistiskās Miesas, kuras locekļi esam, iekšējā dzīve. "Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz."
Pastāv solidaritātes likums, kā ciešanās, tā nopelnos. Pastāv līdzatbildības likums, tāpēc mums ir pienākums domāt par citiem locekļiem. Mūsos ir šīs būtiskās, sociālās attiecības, kas dzimst tieši no šīs Mistiskās Miesas attiecību ar citiem locekļiem realitātes. Šīs attiecības, kad mēs tās atskāršam, kļūst par tuvākmīlestību."
Pāvesta Franciska Evangelii Gaudium aicinājums atsaukties brālības izaicinājumiem: "Kad cilvēciskās saziņas tīkli un līdzekļi ir neiedomājami attīstījušies, mēs sajūtam izaicinājumu atklāt un nodot citiem šo lielo noslēpumu ["mistiku"]– dzīvot kopā, sajaukties, satikties, sadoties rokās, atbalstīties vienam uz otru, piedalīties šajā nedaudz haotiskajā ļaužu straumē, kas var pārvērsties patiesā brālības pieredzē, vienotā karavānā, dievbijīgā svētceļojumā" (Nr. 87) un tai ļaut sevi dziedināt: "Tieši te ir rodama īstā dziedināšana, jo attieksme pret citiem, kura patiešām mūs atveseļo, nevis dara slimus, ir mistiska, kontemplatīva brālība. Tā prot uzlūkot mūsu tuvākā svēto diženumu, prot atklāt Dievu katrā cilvēciskā būtnē" (Nr. 92).

Stefānija Kastelli Apustuliskā Oblāte Turpinājums sekos

ĞIMENES GARĪGUMS

Kas savu sievu mīl, tas mīl pats sevi

Sv. Pāvila Vēstules efeziešiem teksts (5, 25-28) ir pilnīgi skaidrs: Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu, lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem. Sagatavodams sev krāšņu Baznīcu, kurai nav ne traipa, ne grumbas, ne cita kā tamlīdzīga, bet lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem jāmīl savas sievas kā sava miesa. Kas savu sievu mīl, tas mīl pats sevi.
Šajā tekstā nav vienkāršu norādījumu attiecībā uz savstarpējās mīlestības veidu, bet tajā ir aicinājums uz plašāku motīvu: vīrietim ir jājūt atbildība būt kā Kristum. Atstājot malā sociālās normas, šodien bez šaubām visnotaļ atšķirīgas, garīguma plānā paliek aicinājums vīrietim just savu funkciju būt Kristum šī vārda ziedošanās nozīmē. Kristus ir sevi atdevis par Baznīcu, lai tā būtu svēta un bez vainas, vīrietim sevi ir jāziedo un nav sevi attiecībās jānostāda egoistiskā, īpašniecisks, varas pozīcijā. Viņam sevi ir jāziedo, lai viņa laulātā varētu sasniegt to krāšņumu un nevainīgumu, par ko tiek runāts attiecībā uz Baznīcu. Vīrietis zināmā veidā ir Kristus simbols, un sieviete ir Baznīcas simbols.
No sievietes un vīrieša vienības dzimst bērni; no Kristus un Baznīcas, tā Laulātās, vienības dzimst Dieva tauta. Tas nav vienkārši acīmredzams, bet gan dziļš simbolisms: bērni, kas dzimst no Baznīcas un no Kristus, ir tie paši, kas dzimst no sievietes un vīrieša, kas ir līdzīga garīguma svētdarīti. Tātad, ir lietderīgi to atkārtot, tas ir nevis vienkārši simbols, bet gan dziļa vienība, kamdēļ dabiskas attiecības kļūst par garīgām attiecībām, kas savu pilnību rod ekleziālajā realitātē.
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta
Mīlestība un upurēšanās ir cieši saistīta, 
tāpat kā saule un gaisma. 
Mēs nevaram mīlēt bez ciešanām un 
mēs nevaram ciest bez mīlestības. 
 
Sv. Zānna Beretta Molla

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Izlīgšana

Labdien jums viesiem.
Vienmēr ir skaisti no jauna satikties te, katru gadu Lielā Gavēņa sākumā, šai Dieva piedošanas liturģijai. Tas mums nāk par labi - nāk par labu arī man - un es jūtu sirdī lielu mieru, tagad, kad ikviens no mums ir saņēmis Dieva žēlsirdību un to ir devis citiem, saviem brāļiem. Dzīvosim šo mirkli tādu, kāds tas patiesībā ir, kā ārkārtīgu Dieva žēlastību, dievišķā maiguma pastāvīgo brīnumu, kurā vēlvienreiz Dieva Izlīgšana, Kristību māsa, mūs aizkustina, mazgā ar asarām, atjauno, mums atdod pirmatnējo skaistumu. 
Šis miers un šī pateicība, kas no mūsu sirds ceļas pie Kunga, palīdz mums saprast, kā visa Baznīca un katrs no tās bērniem dzīvo un aug, pateicoties Dieva žēlsirdībai. Jēra laulātā kļūst par tādu, kurai nav "ne traipa, ne grumbas" (Ef 5,27), Dieva žēlastības dēļ, tās skaistums ir galapunkts attīrīšanās un pārveidošanās ceļam, proti, Eksodus ceļam, uz ko Kungs to nemitīgi aicina: "Raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu." (Hoz 2,16) Mēs nekad nedrīkstam pārtraukt uzmanīt cits citu no pašpietiekamības un pašapmierinātības kārdinājuma, it kā mēs būtu Dieva Tauta pašiniciatīvas vai mūsu nopelnu dēļ. Šī ieraušanās sevī ir ļoti neglīta un mums vienmēr nāks par sliktu: gan pašpietiekamība darot, gan spoguļa grēks, pašapmierinātība: "Cik skaists es esmu! Cik labs es esmu!" Mēs neesam Dieva tauta pēc savas iniciatīvas, pēc mūsu nopelniem; patiešām nē, mēs esam un vienmēr būsim Kunga žēlsirdīgās darbības auglis: lepno Tauta, padarīti mazi Dieva pazemības dēļ, nožēlojamo Tauta - mums nav bail teikt šo vārdu: "esmu nožēlojams" - darīti bagāti no Dieva nabadzības, nolādēto Tauta, ko Tas ir padarījis par taisnīgajiem, kurš sevi ir darījis par "Nolādēto", pakārts uz krusta koka (sal. Gal 3,13). Neaizmirsīsim to nekad: "bez manis jūs nekā nespējat darīt" (Jņ 5,15). Es atkārtoju, Kungs mums ir teicis: "bez manis jūs nekā nespējat darīt"! Un tādējādi situācija mainās, tas neesmu es, kas spoguļa priekšā uz sevi lūkojas, neesmu es katras darbības centrā, pat lūgšanas centrā bieži vien... Nē, nē, Viņš ir centrs. Es esmu nomalē. Viņš ir centrs, Viņš ir tas, kas visu dara, un tas no mums prasa zināmu svētu bezdarbību - tā, kas nav svēta, ir slinkums, nē, tā nē - svēta bezdarbība Dieva priekšā, pirmām kārtām Jēzus priekšā, Viņš ir tas, kas dara lietas. 
Pāvests Francisks  

LAJU GARĪGUMS

Garīgums tuksnesī - Lai kļūtu par cilvēkiem ar dziļu iekšējo dzīvi

Kristīgajā garīgumā tuksnesis ir simbols dziļi personiskām un īpašām attiecībām ar Dievu, vieta, kur Dievs pakāpeniski uzauž jaunu sākumu, kam raksturīga dziļa iekšēja saikne, spēcīga kā neizdzēšama zīme, kas norāda uz dzīvi, kas ir atjaunota, jo tiek dzīvota kopā ar Viņu, Viņa klātbūtnē. Sava tuksneša garīguma pamatos Džakvinta lika derības pieredzi kā to pestīšanas stāsta brīdi, kurā konkrētu formu iegūst Dieva un cilvēka attiecības kā mīlestības saikne. Iekšēja saikne, kuras augļi staro Baznīcā un pasaulē.
 
Tuksneša pirmsākumos
Kad domāju par tuksnesi, pirmais attēls, kas man nāk prātā, ir uzkarsuši, smilšaini plašumi, kuru robežas pazūd aiz horizonta. Tuksnesī ir viegli apmaldīties, tur nav ceļu, nav atskaites punktu. Tikai smiltis, saule, karstums, klusums.
Kas uzņemas risku doties tuksnesī, uzsāk grūtu, bīstamu ceļu, riskē apmaldīties vai pakļaut briesmām savu dzīvību.
Bībelē tuksnesis tiek pieminēts kā vieta, no kuras izvairīties, jo to apdzīvo plēsīgi zvēri un laupītāji, vieta, kur atskaites punkti ir nevis stabili, bet gan nepārtrauktā kustībā; tā ir vieta bez vārda, kā to definē ebreju valodas apzīmējums. Un Dievs Savā iztēles bagātajā un ģeniālajā gudrībā ir pratis pārveidot šo šausmīgo vietu par pestīšanas simbolu, pat vēl vairāk – par personisku, mistisku, dziļu pieredzi Dieva mīlestībai, providencei un maigumam pret cilvēku.
Tikai Dievs varēja paveikt šo brīnumu, nepieciešamu, lai liktu saprast, ka Viņš patiešām ir stiprāks par nāvi un ka tur, kur nonāk Viņa Vārds, notiek neiespējamais – tuksnesis uzplaukst kā dārzs, klusuma vietā stājas Gara balss, kas nes jaunu dzīvi tur, kur iepriekš bija tikai tukšums, tumsa, pamestība.
Dzīvības stāsts sākas tuksnesī. Radīšanas grāmata iesākas, šādi aprakstot to, kas bija pirms Radīšanas: “Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja...” (Rad 1, 2).
Pasaules vēstures pirmsākumos Dievs izveido kaut ko līdzīgu iespiedumam (imprinting) pašā radībā: eksistē tumša, tukša un drūma realitāte kā bezformīgs tuksnesis, bet, kad Dievs izrunā Savu vārdu, katra lieta kļūst dzīva, iegūst formu un krāsu. Tā ir Dieva klātbūtne, kas rada pārmaiņas, pārveidojot naidīgu vietu par žēlastības un dzīvības sastapšanas pieredzi.
Tuksnesī patveras pravieši, bēgot no saviem vajātājiem, savas misijas nogurdināti. Tā notiek ar pravieti Eliju, kas bēgot no karalienes Izabeles dusmām, dodas tuksnesī, vēloties mirt. Un šajā tuksnesī viņu ārkārtējā veidā sasniedz Dievs, kas viņu baro, atjauno viņa spēkus un ved viņu līdz Horebam, kur Sevi atklāj viegla vēja čukstā, lai tam nodotu atjaunotu viņa pravieša misiju.

Kristīna Parasiliti (Cristina Parasiliti)
Turpinājums sekos