Svētums šodien (176)

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālības vēsts Guljelmo Džakvintas darbos

Izteikums "brālības mistika" pirmajā brīdī var šķist paradoksāls. Bieži iznāk novērot, ka plašākā sabiedrībā vārds "mistika" cilvēkiem izsauc atmiņā īpatnējus personāžus, personas, kas pilnībā iegrimušas dievišķā kontemplācijā un kurām piemīt sava veida nejūtība pret dzīves konkrētāku dimensiju, tā kāds "mistiķis" kādā dažus gadu desmitus vecas filmas scēnā ir parādīts kā tāds, kas neēd, nekontaktējas ar citiem mielasta dalībniekiem, ar kuriem sēž pie galda, nepauž nekādas emocijas. Redzēta šādā veidā mistika patiešām ir maz kam piemērots un, patiesību sakot, varbūt fascinējošs, noslēpumains, bet ne sevišķi kārojams stāvoklis: un pievienošu, ka arī visnotaļ tāls no kristīgās mistikas.

Ir pilnībā skaidrs, ka tas ir ļoti tālu no tā, kā to apraksta Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta: "mēs varētu aprakstīt mistiku kā iekšēju skaidrību, kas dzimst no ideāla pazīšanas un mīlestības pret to, kas mūs ved uz zināšanām par to, kādas tieši ir tā vajadzības, un ar spēku mūs grūž, lai mēs to izdzīvotu personīgi un to īstenotu līdz pašiem pamatiem bez kompromisiem, bailēm un svārstīšanās."

Šādi viņš runā par mīlestības revolūciju, ideju, kas tika izstrādāta 70-to gadu sākumā un ielikta kā pamats kustības Pro Sanctitate garīgumam un darbībai; viņš visnotaļ uzsver, ka "ja revolūcijai jātiek īstenotai, (..) ir nepieciešams, lai tā kļūtu par patiesu mistiku".
Mistikai, ko ierosinājis Džakvinta, ir divi galvenie aspekti:
- Pārliecība par to, ka tās sākotnējais avots ir Dievs, Viņa mīlestībā, Viņa pastāvīgajā klātbūtnē, Svētā Gara piešķirto dāvanu pārpilnībā.
-Tā nav izvairīšanās, atraušanās no laika un no vēstures, bet iegremdēšanās un dziļa iesakņošanās tajos, saskaņā ar Vārda iemiesošanās mistēriju.  

Kristīna Parasiliti, Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate  


ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

“Mums ir jāmācās ticībā gaidīt Dievu.”

1980. gadā Sandra Sabattini nokārtoja vidusskolas beigšanas eksāmenu Rimini un pēc tam iestājās Boloņas Universitātē, lai studētu medicīnu. Viņa nekad nav atstājusi novārtā studijas, katrā eksāmenā saņemot teicamas atzīmes. Viens no viņas sapņiem bija kļūt par medicīnas misionāri Āfrikā.

1982. un 1983. gada nedēļas nogalēs un vasaras brīvdienās viņa dalījās savā dzīvē ar narkomāniem pāvesta Jāņa XXIII kopienas rehabilitācijas centros. Rehabilitācijas terapiju īstenojošie jaunieši jutās viņas mīlēti. Tā bija tīra, neieinteresēta mīlestība, kas ļāva tiem pamazām no jauna atklāt savas dzīves jēgu.

Sandras mīlestību pret Kungu izjuta visi, kas ar viņu sazinājās. Viņas personība izstaroja to prieku un entuziasmu, kas ved pie Jēzus. Viņai patika piedzīvot attiecības ar Dievu klusumā, tāpēc viņa mēdza celties ļoti agri no rīta, lai meditētu baznīcā tumsā Svētā Sakramenta priekšā. Arī vakarā, lai cik vēlu viņa atgrieztos mājās, viņa stundu pavadīja lūgšanā Jēzus priekšā. Viņai patika lūgt un meditēt, sēžot uz grīdas, kas liecina par pazemību un nabadzību. “Patiesība ir tāda, ka mums ir jāmācās ticībā gaidīt Dievu, un tas nav viegls uzdevums panākt, ka jūsu gars pieņem šādu attieksmi. Gaidīšana, izvairīšanās no plānošanas, debesu izpēte un klusēšana ir interesantākās lietas, kas mums jādara. Tās ļauj nākt aicinājumam, taču mēs būsim akli, ja ticēsim, ka esam paši panākuši šādus brīnumus. Īsts brīnums ir tas, ka Dievs aicina mūs, tādas nabaga nožēlojamas būtnes. Žēlsirdība ir kontemplācijas un aktivitātes sintēze, tas ir punkts, kurā debesis savienojas ar zemi, kur cilvēki savienojas ar Dievu.

1984. gada aprīlī pāvesta Jāņa XXIII kopienas visi biedri piedalījās kopā sanāksmē Igea Marina netālu no Rimini. Svētdien, 29. aprīlī, pulksten 9.30 no rīta viņa ar savu līgavaini un draugu tur ieradās ar automašīnu. Brīdī, kad viņa izkāpa no automašīnas, viņu kopā ar savu draugu Elio vardarbīgi notrieca cita automašīna. Tūlīt tapa skaidrs, ka viņa ir smagā stāvoklī, un 1984. gada 2. maijā Sandra nomira slimnīcā Boloņā. 1985. gadā tēvs Oreste Benzi veica redakciju viņas dienasgrāmatas pirmajam izdevumu un 2003. gadā otrajam izdevumam, papildinot to ar zinātniskām piezīmēm par viņas dzīvi. 2006. gada septembrī Rimini bīskaps Mons. Mariano De Nicolò iepazīstināja ar Dieva kalpes Sandras Sabattini kanonizācijas iemesliem, uzsākot viņas dzīves, tikumu un izsalkuma pēc svētuma pārbaudes procesu.

Pāvesta Jāņa XXIII kopiena


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

"Baznīca ir lielākā mērā sinodāla tad, ja tā ir misionāra Baznīca." Kard. Mario Grehs (Card. Mario Grech) bīskapu sinodes ģenerālsekretārs

 

Sinodālitāte ir tikpat sena kā pati Baznīca. Baznīcas vēstures pirmajā tūkstošgadē tika uzskatīts par pašsaprotamu, ka vienīgais nekļūdīgais ekleziālais subjekts ir Dieva tauta, kas kā kopums nevar kļūdīties ticības jautājumos; un tas ir tāpēc, ka visi kristītie ir saņēmuši Svēto Garu kā dāvanu.
Sensus fidei vijas cauri visai Baznīcas vēsturei. Patiesi, otrajā tūkstošgadē pāvesti izmantoja sensus fidei pieeju, definējot mariāniskās dogmas.
Trešās tūkstošgades Baznīca nevar būt otrās tūkstošgades Baznīcas atkārtojums, tāpat kā otrās tūkstošgades Baznīca nevarētu būt pirmās tūkstošgades Baznīcas atkārtojums. Kā vēsturisks subjekts Kristus Baznīca cauri gadsimtiem padziļina savu identitāti, lai arvien vairāk tuvotos tās Dibinātāja gribai.
Kā 2005. gadā teica Benedikts XVI, Baznīca ir subjekts, kas nemitīgi atjaunojas nepārtrauktībā. Tāpēc nepārtrauktība un atjaunošanās nav vis savstarpējā pretstatā, bet gan papildina viena otru. Baznīcas mērķis nav pielāgoties “laika garam”, bet ieklausīties šajā “garā”, lai izšķirtu, ko “Gars”, Svētais Gars, varētu atklāt kristiešu kopienai, lai tā būtu uzticīgāka Kristum.
Dieva tauta ir sensus fidei subjekts, un tas dara to nekļūdīgu in credendo (nekļūdīgu ticībā, t.i., tā nevar kļūdīties). Tā kā visi kristītie ir līdzdalīgi Kristus pravietiskajā funkcijā, Sinodālajam ceļam ir jāuzklausa visi ticīgie, lai kur viņi atrastos, tas ir, vietējās Baznīcās. Ar šo uzklausīšanu Baznīcas mācītāji varēs atpazīt (patiesībā izšķirt), ko Gars šodien saka Baznīcai. Tomēr šai uzklausīšanai nevar pieiet tādā pašā veidā, kādā mēs pieejam vienprātībai tīri cilvēciskā līmenī, tieši tāpēc, ka sensus fidei nevar identificēt ar sabiedrisko domu vai reducēt uz to; to nedrīkst arī sajaukt ar socioloģiskām aptaujām. Lai patiesi identificētu to, kas pieder pie sensus fidei, klausoties ir nepieciešams rūpīgi “izšķirt”, tas ir, “izšķirt”, kur Dievs ir klātesošs un kur Dievs nav klāt. Tādējādi “izšķiršana” ir dziļš garīgs process, bez kura mēs nevaram patiesi identificēt sensus fidei.

Kard. Mario Grehs Card. Mario Grech),
bīskapu sinodes ģenerālsekretārs
Turpinājums sekos


LAJU GARĪGUMS

Mistisks ir viss tas (vispirmām kārtām persona), kas ir ticis Dieva (vispārīgā nozīmē - dievišķā) izvēlēts intīmām, dziļām un ilgstošām attiecībām ar Viņa Mistēriju (no šejienes pats vārds "mistisks", no grieķu valodas vārda myio, kas nozīmē klusuma attieksmi Neizsakāmā priekšā). Runājam par brālības mistiku (un par visu to, ko var pateikt par šo realitāti jeb mistiku) tajā nozīmē, ka ir runa par brālību, kas dzimst to tām pašām attiecībām, ko Dievs ir vēlējies iedibināt ar saviem bērniem, vīriešiem un sievietēm.
Dažus izteiciena "brālības mistika" uzsvarus var rast Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas pārdomās:

"Ko pārdabisku mēs atrodam savos brāļos? Vai nu mēs raugāmies no ticības skatupunkta un viss iegūst noteiktu nokrāsu, vai arī mēs raugāmies no naturālisma skatupunkta un scenārijs pilnībā mainās. Balstoties uz naturālismu, nav daudz motīvu, kas mūs varētu pamudināt uz mīlestību pret tuvāko. Var būt ieinteresētības, cilvēciskas iztapības, simpātiju vai citi motīvi; kādam var būt cilvēciskās solidaritātes motīvs, līdzjūtības motīvs, bet pamatos mēs atrodam vienkārši šīs divas realitātes: vai nu egoistisko ieinteresētības motīvu, vai emocionālo instinkta motīvu.

Kāds savukārt ir pārdabiskais mīlestības pret brāļiem pamats?

Mēs visi esam Mistiskās Miesas daļa, mēs visi esam viens. Kad mēs sakām Mistiskā Miesa, riskējam domāt par kaut ko abstraktu, mistisku, neskaidru, ēterisku, nenoteiktu, miglainu.

Sv. Pāvils atklāj Mistiskās Miesas avotus: Kristības sakramentālais avots - mēs caur kristību Kristus nāves dēļ esam iekļauti Kristū, tātad Baznīcā - un Euharistija, otrs mūsu saaugšanas un mūsu pakāpeniskās iekļaušanās Kristus Miesas dziļumos avots.
Sv. Pāvils skaidri izsaka šo patiesību korintiešiem: viena ir maize, Euharistiskā maize, viena ir miesa, bet mēs esam daudzi, kas ņemam dalību vienā maizē. Nevis Jēzus pārveido sevi mūsos, bet gan mēs tiekam pārveidoti Viņā, un tātad veidojam ar Viņu vienu vienību, veidojam ar Viņu Mistisko Miesu. Viņš ir Galva, mēs esam locekļi. Šī organisma, šīs Mistiskās Miesas, kuras locekļi esam, iekšējā dzīve. "Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz."

Stefānija Kastelli, Apustuliskā Oblāte
Turpinājums sekos