Svētums šodien (177)

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Brālības vēsts Guljelmo Džakvintas darbos

Dieva mīlestība, kas uzņemta dzīvē kā iekšējās, ļoti būtiskās revolūcijas princips, Džakvintam ietver mistikas sastāvdaļu, dzenošu spēku, kuram "ir nepieciešama iracionalitātes šķipsna un bezgalīgs enerģijas lādiņš, lai tā tiktu pieņemta un dzīvota līdz pat pamatiem". Vispārīgāk runājot, Džakvinta atzīst, ka mistiķiem piemīt šī iracionalitātes iezīme, ne saprātības trūkuma nozīmē, bet gan domāta kā spēja riskēt, "normālas racionalitātes pārvarēšana, kas iekšējas kustības spēkā liek pārkāpt pāri robežām un mudina virzīties uz nezināmām un bīstamām teritorijām, kur gaisma un spēks ir vien neredzams". Mistika, tātad, ir dievišķā iejaukšanās vēsturē caur cilvēka sirds durvīm, ko pārņēmusi un pārveidojusi Mīlestība: katrs, kurš rīkojas šādā veidā, redz pasauli, pateicoties kādai gaismai, ko viņš saņem ne no sevis paša, un rīkojas tajā, kāda spēka, ko uzskata par pārāku par sevis paša spējām, atbalstīts.
Tāda mīlestības revolūcija ar mistikas konotāciju noved Džakvintu taisni uz ceļa, kas ved no Jeruzalemes uz Jēriku, lai novērotu un pārdomātu līdzību par labo samarieti, ko Jēzus izstāsta, atbildot uz jautājumu "Kas ir mans tuvākais?"; šī līdzība ir sākuma punkts plašākām pārdomām par brālību, ko Dieva Kalps izprata ne vien kā solidaritāti, bet kā principu pārdomām par sabiedrību. Džakvinta, komentējot līdzību, patiešām novēro, ka šis stāsts šodien šķiet zaudējis aktualitāti: indivīda labā griba, kas līdzjūtības dēļ dodas palīgā un parūpējas par nelaimīgo ceļinieku, mūsu sabiedrībā ir aizvietota ar līdzekļiem, struktūrām, likumiem, kas padara lieku kāda modernā samarieša rīcību. apsūdzība par palīdzības nesniegšanu ievainotajam un, kas vēl būtiskāk, policija nekavējoties uzsāktu plašu operāciju, lai notvertu noziedzniekus. Mūsdienu civilizācija, bez šaubām, visādā ziņā pārspēj situāciju, kāda pastāvēja laikmetā, par ko ir runa minētajā Lūkasa evaņģēlija līdzībā. Bet labais samarietis? Ko mēs ar viņu esam izdarījuši? Vienkārši izsakoties – esam likvidējuši."  
Kristīna Parasiliti, Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate
tulk. Ieva Kudure  


ĞIMENES GARĪGUMS

Tēva mīlestība..

Ja kādu dienu tu mani redzēsi vecu: ja es sasmērējos, kad ēdu, un nespēju saģērbties... esi pacietīgs, atceries laiku, ko es pavadīju, tev to mācot.
Ja, runājot ar tevi, vienmēr atkārtoju to pašu, nepārtrauc mani... uzklausi mani, kad biji mazs, katru vakaru man bija tev jāstāsta viens un tas pats stāsts, līdz tu aizmigi.
Kad manas nogurušās kājās man neļauj turēt tev līdzi, neizturies pret mani kā pret apgrūtinājumu, nāc man pretim ar savām stiprajām rokām tādā pašā veidā, kā es to darīju, kad Tu spēri savus pirmos soļus.
Kādu dienu tu atklāsi, ka es vienmēr esmu vēlējies tev to labāko un esmu centies nogludināt tev ceļu. Dod man nedaudz tava laika, dod man nedaudz tavas pacietības, dod man plecu, uz kura atbalstīt galvu, tāpat kā es to esmu darījis tev.
Palīdzi man staigāt, palīdzi man nobeigt savas dienas ar mīlestību un pacietību, un es došu tev pretim smaidu un bezgalīgu mīlestību, ko vienmēr esmu jutis pret tevi.
Es mīlu tevi, mans dēls.

Kāda tēva vēstule dēlam


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Sinodālā baznīca ir misionāru baznīca

 

Pāvests Francisks vēlas, lai Sinode vairs nebūtu tikai notikums, bet gan process, kurā katrs kristietis var tikt uzklausīts. Ja bīskapi neuzklausa tos, kuri ir mazāk katehizēti, mēs nekad neuzzināsim, kā caur mūsu Maģistēriju dziedināt šādus cilvēkus.
Līdz ar to, ja tas ir pareizi izprasts un pielietots, sinodālais process paredz dziedināt doktrināro apjukumu un anarhiju, atzīstot katram ticīgajam piešķirto īpašo žēlastību un praktizējot šo žēlastību dialogā ar bīskapiem. Pēc Kristus gribas šis uzklausīšanas process ir jāvada Baznīcas mācītājiem, kuriem ir uzticēta īpaša izšķiršanas harizma, galvenokārt Pētera pēctecim, kurš ilustrē Baznīcas vienotības principu.
Tāpēc klausīšanās Dieva tautā nenozīmē pielāgošanos heterodoksāliem uzskatiem, bet gan Svētā Gara balss atpazīšanu visā kristītajā. Tādā veidā sinodalitāte nav katoļu baznīcas protestantizācija.
Katrai kristīgajai konfesijai ir savs veids, kā izprast un izdzīvot sinodalitāti. Katoļu ceļš uz sinodalitāti sakņojas komūnijā, kas ir Kristus dāvana Baznīcai; kopība dzīvo dinamiskās attiecībās starp Dieva tautu, bīskapiem viņu spējā izšķir un saprast, un Svēto tēvu viņa Pēteriskā pārākumā.

Sinode ir nozīmīgs notikums, un Bīskapu Sinodes Ģenerālsekretariāts ir aicināts pielikt lielas pūles mīlestības pret Baznīcu vārdā.
Metode ir diezgan vienkārša. Dieva tautas uzklausīšana vietējās Baznīcās tiks noslēgta ar diecēzes dokumentu, kas tiks nodots bīskapu konferencei. Šeit bīskapi, izmantojot savu spēju izšķirt un saprast, sagatavos kopsavilkumu, kas, savukārt, tiks nosūtīts mūsu sekretariātam.

  Kard. Mario Grehs Card. Mario Grech),
bīskapu sinodes ģenerālsekretārs
Turpinājums sekos


LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Brālība

“Pastāv solidaritātes likums, kā ciešanās, tā nopelnos. Pastāv līdzatbildības likums, tāpēc mums ir pienākums domāt par citiem locekļiem. Mūsos ir šīs būtiskās, sociālās attiecības, kas dzimst tieši no šīs Mistiskās Miesas attiecību ar citiem locekļiem realitātes. Šīs attiecības, kad mēs tās atskāršam, kļūst par tuvākmīlestību." Pāvesta Franciska Evangelii Gaudium aicinājums atsaukties brālības izaicinājumiem "kad cilvēciskās saziņas tīkli un līdzekļi ir neiedomājami attīstījušies, mēs sajūtam izaicinājumu atklāt un nodot citiem šo lielo noslēpumu ["mistiku"]– dzīvot kopā, sajaukties, satikties, sadoties rokās, atbalstīties vienam uz otru, piedalīties šajā nedaudz haotiskajā ļaužu straumē, kas var pārvērsties patiesā brālības pieredzē, vienotā karavānā, dievbijīgā svētceļojumā" (Nr. 87).
Un tai ļaut sevi dziedināt: "Tieši te ir rodama īstā dziedināšana, jo attieksme pret citiem, kura patiešām mūs atveseļo, nevis dara slimus, ir mistiska, kontemplatīva brālība. Tā prot uzlūkot mūsu tuvākā svēto diženumu, prot atklāt Dievu katrā cilvēciskā būtnē" (Nr. 92).
Tieši šīs domāts ir iedvesmojis mūsu ceļu, kas šogad mūs vedīs uz brālības vietām/ sakramentu:
1. Pirmā lielā brālīgās mīlestības kopiena: ģimene.
2. Brālības un izdzīvošanas vieta: pilsēta.
3. Brālība ir jaunais tās izskaidrošanas un pārveidošanas kritērijs: pasaule.
4. Brālība virtuālo attiecību tīklā: globālais ciemats.
5. Vienīgi peļņas gūšanas attiecības vai brālības treniņzāle: darbs.
6. Palikt ar brāļiem: jauna laika dimensija.
7. Autentiska brālības kultūra: kāpēc, kādēļ un kura dēļ pūlēties.
8. Komunicēt ir brālības stils.
9. Jūs vairs neesat ne svešinieki, ne viesi, bet svēto līdzpilsoņi un Dieva ģimenes locekļi: neviens nav izslēgts no Dieva mīlestības.
10. Pēc dabas misionāra: "Baznīca, kas iziet", dedzība par Jēzu un dedzība par viņa tautu.
Stefānija Kastelli,
Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate