Svētums šodien (178)

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Brālības vēsts Guljelmo Džakvintas darbos

Džakvinta ir pārliecināts, ka samarieša aizvietošana ir risinājums tikai pa pusei, jo tā atrisina tūlītēju vajadzību pēc palīdzības un taisnīguma, bet trūkst brālības, līdzjūtības, sirsnīgas tuvības, uzklausīšanas. Samarietis, "brālīgās mīlestības simbols un realitāte", izceļ mistiskās dzīves un brālīgās mīlestības konkrētību un radikalitāti. Būtiskā atšķirība ir tajā, ka samarietis nevis kaut ko dod, bet piedāvā visu, kas ir tā rīcībā, personīgi maksā, lai palīdzētu kādam nepazīstamajam, jo ir saskatījis viņā brāli.*

*Kāds rabīnu gudrības stāsts īpaši stipri līdzinās šim uzstādījumam: "Kāds rabīns kādu reizi deva norādījumus saviem mācekļiem. Savu mācību vidū viņš tiem jautāja: «Kad iesākas diena?» Kāds no viņiem atbildēja: «Kad ceļas saule un kad tās maigie stari apskauj zemi un ietērpj to zeltā. Lūk, sākas jauna diena.» Bet rabīnu šī atbilde neapmierināja. Tā nu kāds cits māceklis iedrošinājās papildināt: «Kad putni sāk dziedāt korī to slavas dziesmas un pati daba atjauno dzīvību pēc nakts miega.» Arī šī atbilde rabīnu neapmierināja. Viens pēc otra visi mācekļi mēģināja atbildēt. Bet nevienam neizdevās apmierināt rabīnu. Visbeidzot mācekļi padevās un nemierīgi jautāja sev pašiem: «Tad nu dod mums atbildi tu pats! Kad iesākas diena?» Un, lūk, rabīns atbildēja pilnīgā mierā: «Kad jūs redzat kādu svešinieku tumsā un viņā atpazīstat brāli, šajā brīdī diena ir dzimusi! Ja jūs svešiniekā neatpazīstat jūsu brāli vai jūsu māsu, tad saule var būt uzaususi, putni var dziedāt, daba var būt atjaunojusies dzīvībā. Bet aizvien ir nakts, un tavā sirdī ir tumsa.»"
Kristīna Parasiliti, Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate
tulk. Ieva Kudure
Turpinājums sekos  


ĞIMENES GARĪGUMS

Baznīca un ģimene

“Laulību dzīvē un ģimenē veidojas vesels savstarpējo attiecību komplekss – kāzas, tēva un mātes stāvoklis, bērna stāvoklis, brālība, caur kuru ikviens cilvēks tiek ievests „cilvēciskajā ģimenē” un „Dieva ģimenē”, kas ir Baznīca.  

Laulība un kristīgā ģimene veido Baznīcu: ģimenē cilvēks ne tikai piedzimst un pēc tam attiecīgi ar audzināšanu ievadīts cilvēku kopienā, bet ar Kristību atdzemdināts un audzināts ticībā, kā arī ievadīts Dieva ģimenē, kas ir Baznīca.”
“Familiaris Consortio”, 15  

KUNGS, TU ESI AR MANI

«Man likās, ka esmu viens un nesapratu,
ka Tu esi ar mani.
Paldies, Kungs, par šo pasauli,
par šo dzīvi,
par šiem cilvēkiem,
par šo prieku,
par jaunu pavasari, kas rodas un kas redz mani vēl dzīvu.
 
Šodien ar apavu pāri un somu,
ja varētu doties apkārt pasaulei…
 
Paldies, Kungs
paldies, ka esi,
jo Tu esi man tuvu;
kāpēc man apkārt dod tik brīnišķīgus cilvēkus,
jo Tu ieliec mani savā sirdī ar tik fantastisku maigumu.
Paldies, jo es Tevi mīlu
jo es zinu, ka Tu mani mīli,
jo es redzu Tevi savos cilvēkos.
Paldies, Kungs".   

Sandra Sabattini
 Dienasgrāmata, 1978. gada 27. februāris


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Sinodālā baznīca ir misionāru baznīca

 

Visi no bīskapu konferencēm ienākošie materiāli kalpos par pamatu primārajam instrumentālajam darbam. Šis instrumentum laboris būs darba dokuments pirmssinodālajām sanāksmēm dažādos kontinentos (otrais posms). Pēc tam šo sanāksmju secinājumi tiks apkopoti, lai kalpotu par pamatu nākamajam darbam, kas tiks piedāvāts sinodes tēviem 2023. gadā.  

Šis apgalvojums nesakņojas realitātē. Gaidāmā Sinode ir svarīga, taču pastāv būtiska atšķirība starp koncilu un sinodi: koncils ir koncils, sinode ir sinode.  

Tautas un tās tradīciju cienīšana nemazina Baznīcas uzticamību un neapdraud tās doktrīnu. Reizēm Sinodes laikā var gadīties starpgadījumi, kuras kāds ir iecerējis mākslinieciski izmantot, bet par sinodes vērtību spriež pēc kā cita.
Nav iepriekš noteiktu un paredzamu rezultātu. Pretējā gadījumā būtu bezjēdzīgi klausīties Dieva tautā. Sinodes galvenais mērķis nav padarīt Baznīcu atbilstošāku un labvēlīgāku mūsdienu pasaulei, bet gan drīzāk lai veicinātu Baznīcas tuvināšanos Tā Kunga gribai šodien.  

Līdz šodienai Sinodes asamblejas ir apstiprinājušas savus dokumentus galīgajā balsojumā. Apostolica Sollicitudo, “motu proprio”, ar kuru Pāvils VI izveidoja Sinodi kā pāvesta padomdevēju iestādi, skaidri paredz Sinodes tēvu balsojumu. Tas nav jaunums. Baznīcas vēsture pirmajā un otrajā tūkstošgadē liecina, ka vietējās sinodes un ekumēniskās padomes balsoja pat tad, ja tika iesaistītas doktrinālas patiesības. Pastāv būtiska atšķirība starp balsojumu parlamentā un balsojumu vispārējā Sinodē. Balsojums parlamentā ir tikai cilvēka rīcība, un tas neizsaka neko vairāk kā vairākuma uzskatus. Vispārējā Sinodē veikts balsojums ir garīga darbība, ar kuru sinodālie tēvi cenšas paust balsi tam, ko Svētais Gars saka šeit un tagad.

  Kard. Mario Grehs Card. Mario Grech),
bīskapu sinodes ģenerālsekretārs


LAJU GARĪGUMS

Vēsturiskās apziņas gals

12. “Atvērties pasaulei” – šis izteiciens šodien tiek plaši lietots ekonomikā un finansēs. Tas gan attiecas vienīgi uz atvērtību ārzemju interesēm un ekonomisko lielvaru brīvību bez šķēršļiem un sarežģījumiem investēt jebkurā valstī. Globālā ekonomika izmanto vietēja mēroga konfliktus un neieinteresētību kopējā labumā, lai uzspiestu vienu vienīgu kultūras modeli. Šī kultūra vienādo pasauli, bet sašķeļ cilvēkus un tautas, jo “nemitīgā sabiedrības globalizācija padara mūs par kaimiņiem, bet ne par brāļiem”. Šajā pārblīvētajā pasaulē, kura dod priekšroku individuālajām interesēm un vājina esības kopienas dimensiju, esam tik vientuļi kā nekad. Aug tirgi, kur cilvēki spēlē tikai patērētāju vai skatītāju lomu. Šī globālisma attīstība parasti nostiprina identitāti spēcīgākajiem, kuri pasargā paši sevi, taču cenšas izskalot vājāko un nabadzīgāko reģionu identitātes, darot tās ievainojamākas un atkarīgākas. Tādā kārtā pēc principa “skaldi un valdi” darbojošos pārnacionālo ekonomisko lielvaru priekšā politika kļūst arvien trauslāka un neaizsargātāka.  

13. Tāpēc arī arvien vairāk zūd vēsturiskā apziņa, kas veicina sašķeltību. Ir manāma zināma veida “dekonstrukcionisma” iespiešanās kultūrā, kad cilvēku brīvība cenšas visu būvēt, sākot no nulles. Nemainīta paliek tikai vajadzība pēc neierobežota patēriņa un dažādu bezsatura individuālisma formu uzsvēršana. Šajā kontekstā iederas padoms, ko esmu devis jauniešiem: “Ja kāds jums ieteic ignorēt vēsturi, atteikties no iepriekšējo paaudžu gūtās pieredzes, nicināt visu, kas bijis agrāk, un skatīties tikai uz viņa piedāvāto nākotni – vai tad tas nav viegls paņēmiens, kā ar savu piedāvājumu jūs pievilināt, lai jūs darītu tikai to, ko šis cilvēks jums saka? Viņam vajag, lai jūs būtu tukši, bez saknēm, lai jūs nevienam neuzticētos, jo tad jūs ticēsiet tikai viņa solījumiem un pakļausieties viņa plāniem. Tieši tā darbojas dažādu nokrāsu ideoloģijas, kuras sagrauj (vai dekonstruē) visu atšķirīgo un tādējādi var valdīt, nesastopot pretestību. Šajā nolūkā tām nepieciešami jaunieši, kuri nicina vēsturi, atsakās no garīgajām un cilvēciskajām bagātībām, kas mantotas no iepriekšējām paaudzēm, un kuri neko nezina par to, kas noticis pirms viņiem”.
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”,
tulk. E. Ikaunieks