Svētums šodien (190)

SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Brālība ir konkrēta palīdzības sniegšana

Kādu drosmi mums māca Kirēnietis?! Drosmi atbalstīt to, kas cenšas novērst varmācību un netaisnību. Drosmi panest visa veida pārspēku pasaulē. Drosmi motivēt mūsu sabiedrības sirdsapziņu, atklājot vajadzības un grūtības, kas nomāc mūsu brāļus. Drosmi veicināt kristiešu cerības, taisnīguma, brīvības un līdztiesīguma izaugsmi, lai mēs šai pasaulē spētu dzīvot cēlsirdīgi un bez kritieniem. Kirēnieša piemērs mums liek pārdomāt to, ko mūsu kristiešu kopienām vajadzētu attīstīt jaunu taisnīguma un tuvākmīlestības audzināšanas stratēģiju, kas pārveidojas konkrētā palīdzības sniegšanas formā, kurā dalāmies ar savstarpējām nastām. Pāri visam, tai jāstimulē savstarpējā atbildība, saraujot saites ar egoistisko mentalitāti un paša labuma meklēšanu.

Don Tonino Bello (Stola e grembiule, Ed. Insieme, pp. 26-27)

Brālība nozīmē piedošanu

Mīli, un darīsi tikai labu. Ir gadījumi, kad naids mūs maldina ar glaimiem, bet mīlestība sarāj un liek atgriezties. Nepievērs uzmanību vārdiem, kas glaimo un acīmredzamajai stingrībai, kas pārmet. Meklē avotu un sakni, no kuras nāk aicinājums. Ir, kas glaimo, lai maldinātu un kas sarāj, lai izlabotu. Nav nepieciešams, brāļi, ka tas būtu es, kas ielīksmo jūsu sirdis. Lūdziet Dievu, lai jūs tiktu mīlēti. Mīliet visus cilvēkus, arī ienaidniekus, ne tāpēc, ka tie ir brāļi, bet tāpēc, lai tie kļūtu par brāļiem. Esiet kvēli brāļu mīlestībā, mīlot gan brāli, gan ienaidnieku, lai tas kļūtu par brāli. Ja tuvākmīlestība mūs piepilda ar līksmību kamēr esam svētceļnieki, tad iedomājaties, kāds būs mūsu prieks debesu Tēvijā? Steigsimies, brāļi, steigsimies un mīlēsim Kristu. Kuru Kristu? Izplati tuvākmīlestību visā pasaulē, ja vēlies mīlēt Kristu, jo Kristus locekļi ir pa visu pasauli.

Sv. Augustīns (Pirmās Jāņa Vēstules Komentārs 10,7-8)

ĞIMENES GARĪGUMS

Dzīvošana brālībā

Ģimene ir pirmā vieta, kur mēs mācāmies dzīvot brālībā, uz kuru mēs visi kā viena Tēva bērni esam aicināti.

"Ģimenē, starp brāļiem un māsām, tiek apgūta cilvēciskā līdzāspastāvēšana, kā jādzīvo sabiedrībā. Varbūt mēs to ne vienmēr apzināmies, bet ģimene pati ievieš brālību pasaulē! Sākot ar šo pirmo brālības pieredzi, ko baro mīlestība un audzināšana mājās, brālības stils kā apsolījums izstaro visu sabiedrību un tās attiecības starp tautām.

Svētība, ko Dievs Jēzū Kristū izlej uz šo brālības saikni, paplašinās neiedomājamā veidā. Viņš padara to spējīgu pārvarēt visas tautības, valodas, kultūras un pat reliģijas atšķirības. Galu galā vēsture ir pietiekami labi parādījusi, ka pat brīvība un vienlīdzība bez brālības var būt pilna individuālisma un konformisma, un pat personisko interešu".

Pārdomas

Katram cilvēkam vienmēr ir vajadzīga palīdzība, mīlestība un piedošana!

  • Kā mēs jūtamies, kad mums palīdz, mīl, piedod?
  • Kas mums ir palīdzējis, mīlējis, mums ir piedots? (piedevis)

· Katra cilvēka sirdī, ko mēs satiekam, ir vēlme justies palīdzētam, gūst prieku no tā, ka kādam palīdz, justies mīlētam, piedotam. Tāpēc mūsu klātbūtne līdzās katram cilvēkam var būt svarīga. Pārdomāsim šīs pēdējās dienas: kurus esam darījuši laimīgus un kurus esam centušies mīlēt?

  • Bērniem vajag mūs, lai viņi augtu, bet arī mums vajag citus.
    Ir briesmīgi un nomācoši būt vai arī justies nevajadzīgiem. Ko konkrēti tas varētu nozīmēt, ja mēs gādātu, lai ikviens mūsu kopienā justos vajadzīgs? Mēs varētu organizēt nākamo Pasaules ģimeņu tikšanās sagatavošanas sanāksmi, piedāvājot ikvienam iespēju iesaistīties.

· -Ņemsim vērā pāvesta Franciska uzaicinājumu: "Domāsim par saviem brāļiem, māsām un no sirds, klusībā lūgsim par viņiem".

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Liecība

Savā ziņā nejauši nonācu rekolekcijās Nedēļa ar Sodalis Romā. Apustuliskās Oblātes Rita un Liliane man piedāvāja doties uz rekolekcijām, un es to ar prieku un pateicību pieņēmu. Uzzinot piedāvātās tēmas, man tās šķita ļoti interesantas un aktuālas, bet galu galā es saņēmu vairāk, nekā biju gaidījis, un atgriezos mājās bagātināts. Šajās dienās piedzīvoju īstu priesteriskās brālības garu, un tas man vēlreiz atgādināja, cik skaista ir Universālā Baznīca. Lūgšanas, mazie svētceļojumi, dalīšanās pieredzē un draudzība ar priesteriem, kurus redzēju pirmo reizi, radīja brīnišķīgu atmosfēru.

Lai gan ne vienmēr ir iespējams un dažbrīd nepavisam nav viegli radīt brālību priesteru vidū, tomēr tas ir vitāli svarīgi. Kad es biju prāvests dažādās draudzēs manā diecēzē, vairumā gadījumu cits priesteris atradās vairāk nekā piecdesmit kilometru attālumā. Studiju laikā Romā un tagad Garīgajā Seminārā es spēju novērtēt priesteru brālību. Taču tajā pašā laikā domāju, ka dienā, kad mana kalpošana seminārā beigsies un būs jāatgriežas savā diecēzē un zināmā vientulībā, šī doma man šķiet mazliet biedējoša. Tāpēc vēl jo vairāk novērtēju kopības un dalīšanās brīžus ar citiem priesteriem, īpaši starptautiskā kontekstā.

Pr. Toms Priedoliņš

Jēzu - Euharistija,

maigais Marijas Dēls,

paliec ar mani dzīves ceļā,

lai es Tevi mīlētu. Amen.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

LAJU GARĪGUMS

Dārgie draugi!

Tik daudz, kas piedzīvots kopš rakstīju pagājušo vēstuli!

Lai gan ir neiespējami visu uzrakstīt pāris rindkopās, vēlos ar jums padalīties vismaz ar pāris īpašiem mirkļiem, kurus glabāju savā sirdī.

Vasara mums bija piepildīta ar ne tikai ierastajām vizītēm un ciemiņiem, bet arī ar divām vasaras nometnēm un brīvprātīgajiem, kas no Vācijas, Rumānijas un Ukrainas ieradās, lai uz laiku ienirtu mūsu misijas dzīvē Grieķijā. Šis bija patiesi intensīvs laiks ar daudzām jaunām sejām. Cik nozīmīga ir kopiena! Tad, kad man ir vairāk spēka un entuziasma, varu dot sevi vairāk, bet tad, kad pārņem pilnīgs nogurums, citi komandas biedri pārņem vadību un es redzu, ka viss joprojām darbojas - bērni ir pieskatīti, nevienam no viņiem netrūkst ne ūdens, ne kāda cepuma, ne iedrošinoša smaida.

Cik īpaši bija vērot bērnus, kuri dažu dienu laikā kļūst arvien uzmanīgāki viens pret otru, ir spējīgi lūgt piedošanu un piedot viens otram. Biju pārsteigta, piemēram, par Danielu, kuram, kā man šķita, būtu nepieciešama pastiprināta uzmanība. Taču viņš bija tas, kas aicināja ieklausīties brīvprātīgajos, ja kāds no bērniem nebija pietiekoši uzmanīgs. Zēns vienmēr centās visur aktīvi piedalīties, jo bija ļoti pateicīgs par iespēju būt kopā ar mums. Zāra, kura brīžiem ir īpaši izaicinoša, bija tā, kas skrēja pakaļ piepūšamajiem riņķiem pēc peldes jūrā, kad neviens cits to vairs negribēja darīt, jo visi bijām noguruši un cerējām, ka to izdarīs kāds cits.

Vienu nedēļu mūsu Sirds mājas dzīvoklī uzņēmām ne tikai brīvprātīgos, ģimenes un draugus, bet arī divas meitenes no kādas Kenijas ģimenes. Sākumā biju pārliecināta, ka tas būs liels pārbaudījums, jo māja jau tā ir pilna, bet kā gan es maldījos! Mazā Natālija un Precious, kuras vecāki uz laiku devās uz Āfriku, bija tās, kas šajā nedēļā deva lielāko prieku, veselīgu bezrūpību, radošumu un pilnu māju ar skaļiem smiekliem. Mani izkustināja viens mirklis vakarā, kad viena mazgāju traukus pēc ēdienreizes. Lielajā istabā bija dzirdami skaļas sarunas un smiekli, tāpēc biju pārsteigta, ka mazā astoņus gadus vecā Natālija atskrēja uz virtuvi, nevis bija tur, kur jautrāk. Kad pajautāju, ko viņa te dara, saņēmu atbildi: "Es vēlos palīdzēt tev, lai tu neesi viena te! Lai ātrāk varam iet uz lielo istabu spēlēties kopā!" Šī nedēļa bija piepildīta ar šiem brīžiem, kuros arvien vairāk atklājās meiteņu briedums un skaistums. Tas bija laiks, kad Dievs mani mācīja jo īpaši, ka laimei nevajag daudz.

Dažkārt mēs satiekam kādu cilvēku, kas jau no pirmā tikšanās mirkļa kļūst īpaši mīļš. Tāda man bija pirmā tikšanās ar Renāti - 17 gadus vecu meiteni, kura nespēj ne runāt, ne staigāt, ne ēst. Viņai ir lielas, brūnas acis un brīnišķīgākais smaids, kad meitene vēlas to kādam uzdāvināt. Kad viņa nevar vārdos pateikt, ka jūtas izsalkusi, nogurusi vai kad kaut kas sāp, Renāte raud. Šīs asaras man ir tik grūti uzlūkot! Taču caur manām mazajām mirkļa ciešanām, tas man lika domāt par Dieva skatienu, ar kādu Viņš uzlūko mūs. Ar cik lielāku atvērtību, gatavību pieņemt, pacietību un mīlestību Viņš ir gatavs būt blakus, lai mierinātu, lai steigtos palīgā! Cik neskaitāmu reižu vairāk Viņš cieš par un ar mums!. Agnese Petersone