Svētums šodien (191)
SOCIĀLAIS GARĪGUMS
Brālība nozīmē būt ar iejūtīgu sirdi
Ceļš uz Kalvārijas kalnu ir garš, bet Jēzus nav viens, viņš satiek savu māti. Viņu, kas klusēdama, vienmēr ir bijusi viņam blakus, tagad ir aicinata apstiprināt to “jā”, kuru izteica sākumā. Marija, pazemīgā Nācaretes jaunava, no mazā un aizmirstā Jūdejas ciemata, viņa tika Dieva izvēlēta, lai kļūtu par sava Dēl māti. Brīdī, kad enģelis viņu apmeklēja, Dievs viņai atklājās kā tas, kas mīl mazo un apslēpto, kā tas, kas prot vērot un pamanīt to, ko cilvēks neredz, jo cilvēks saskata ārējo un acīmredzamo, bet Dievs uzlūko sirdi, kā tas, kam ir svarīgs maznozīmīgais cilvēku acīs. Kopš šīs dienas Marija ir kļuvusi par Māti, aicināta dāvāt dzīvību Jēzum un iemācīt dēlam būt par cilvēku pēc Dieva sirds; Marija, Cilvēka Māte un vienotības skolotāja! Un tagad viņas klātbūtne šajā krustaceļā liek turpināt un pilnveidot šo Mātes un Sievietes misiju, kas nozīmē, būt Jēzum blakus. Marija – Māte, kas pieņemdama ar mīlestību dzemdību sāpes, dzemdēja jaunu un pilnīgu Dzīvi – Jēzu, cilvēku pestīšanu; un Marija ir tā sieviete, kas tagad Kalvārijā mūs māca pieņemt un izdzīvot sāpes ar mīlestību, esot pārliecinātiem, ka caur tām piedzimsim jaunai dzīvei.
Brālība nozīmē būt par tavas klātbūtnes zīmi
Lai atklātu cilvēkiem Tēva vaigu, Jēzum ne tikai bija jākļūst par cilvēku, bet arī bija jānes cilvēces grēka nastu: To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs caur Viņu kļūtu Dieva taisnība (2 Kor 5,21). Ejot cauri baznīcas vēsturei, Dievam veltītas personas zināja apcerēt Kristus ciešanu vaigu. To ir spējuši atpazīt slimajos, ieslodzītajos, nabagajos un grēciniekos. Šodien ir daudz jaunu vaigu, kurās ir jāatklāj un jāiemīl Kristus vaigs – materiālajā, morālajā un garīgajā nabadzībā, kas ir raksturīgas mūsdienu sabiedrībai. Jēzus sauciens uz krusta atklāj to, ka Viņš uzņēmās uz sevi visu šo ļaunumu, lai mūs no tā atbrīvotu. Dievam veltīto personu aicinājums ir būt līdzīgam Kristum un kā Viņš uzņemties pasaules sāpes un grēkus, pārveidojot tos mīlestībā.
Svētais Jānis Pāvils II,
Vēstījums Novo Millennio Ineunte , n. 25, 2001
ĞIMENES GARĪGUMS
Vecvecāki un vecvecāki, kuri arī ir daļa no mūsu ģimenēm.
Mūsdienās dominē izšķērdības kultūra, kas vecāka gadagājuma cilvēkus uzskata par mazsvarīgiem vai pat sabiedrībai nenozīmīgiem. Tā vietā vecumdienas ir jauna iespēja atbildēt uz Dieva aicinājumu. Tā noteikti ir jauna un atšķirīga atbilde un dažos aspektos tā ir pat pieaugošāka un nobriedušāka.
Aicinājums mīlēt ir aicinājums, ko Dievs mums dod katrā mūsu dzīves posmā. Tas nozīmē, ka arī vecvecāki un vecvecāki ir aicināti izdzīvot savu attiecību ar Kungu žēlastību, attiecībās ar saviem bērniem, mazbērniem, jauniešiem, pusaudžiem un pat bērniem.
Atbilde uz šo aicinājumu attīstās divos virzienos: vienu dod tas, ko viņi var piedāvāt citiem ar savu pieredzi, pacietību un gudrību; otru dod tas, ko viņi var saņemt no citiem savā trausluma, vājuma un vajadzību stāvoklī.
Šādā veidā vecāka gadagājuma cilvēki piedāvā sev un tiem, kas ar viņiem saskaras, jaunu iespēju autentiskai un nobriedušai cilvēka attīstībai.
Novecošana ir sarežģīta
Mēs nevaram slēpt, cik grūti ir kļūt vecam.
Dažiem tas ir rūgtuma un skumju pilns pārdzīvojums, īpaši, ja tas saistīts ar slimībām vai saslimšanām, kas apgrūtina agrāk veikt ierastās darbības.
Dažkārt vecumdienu periodu iezīmē arī skumjas, ko izraisa laulātā, ar kuru kopā pavadīta liela dzīves daļa, zaudējums.
Pāvests Francisks
Ģimene un brālība nedrīkst aprobežoties ar pamatprasību, apmierināšanu, tai jāvirzās pret augstākiem mērķiem, jātiecas pretī Dievam. Tāds ir īstenais ģimenes brālīguma pamats.
Dieva kalps Guljelmo Džakvinta
PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA
Mīlestības prieks vispārējā brālībā
Es esmu Gregorijs (Grégoire) Adouayi, Lokosas (Benina - Āfrika) diecēzes priesteris, dzimis Agoue. 2000. gada 30. decembrī saņēmu priesterības žēlastību un tiku nosūtīts kā misionārs (Fidei Donum) uz Djougou diecēzi (Beninas ziemeļos), lai dalītos misijā ar Viņa Ekselenci Mons. Paulu Vieru (Paul Vieira), kardināla Bernardinu Gatinu (Bernardin Gantin) garīgo dēlu, bīskapa Guglielmo Džakvinta un priestera Mario Pieracci patiesu draugu. Tā dievišķā Providence man ļāva iepazīties ar Sodales Institūtu.
Ar milzīgu prieku es pirmo reizi iepazinu šo Institūtu Subiāko no 21. līdz 25. augustam. Uz mani lielu iespaidu atstāja dalībnieku vēlme un vienotība dzīvot garīgi pēc vispārējā aicinājuma uz svētumu un priesterisko brālību. Es saņēmu apstiprinājumu tam, ka mūsu pasaulei ir vajadzīgi priesteri, kas ir dziļi iemīlējuši Dievu ar vispārējās brālības prieku. Universālā brāļa Kristus piemineklis Gvadaņolā, Itālijā (ko iedvesmojis un vēlējies monsinjors Guglielmo Džakvinta) ir veidots mākslinieciski, estētiski un ar plašu sirdi, kas manā dvēselē ir iespiedies kā dedzinoša uguns, aicinot mīlēt un dzīvot savu misionāra aicinājumu ar dedzību evaņģēliskā maksimālismā, veltot to Jēzum no Nācaretes, patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam! Visai pasaulei ir vajadzīga Mīlestība un Vienotība!
Āfrikai, manai Dieva mīļotajai zemei, ir vajadzīga Mīlestība un Vienotība. Es vēlētos, lai mēs, kristieši, laji un konsekrētās personas, nesam sevī šo lielo vēlmi priecīgi dzīvot kopā mīlestībā, brālīgā un vispārējā vienotībā!
Ar visu degošo prieka liesmu savā sirdī es brīvprātīgi nolēmu uzsākt formācijas ceļu, lai kļūtu par daļu no šīs skaistās garīgās ģimenes!
Sirsnīgs sveiciens no Partago (Džougu-Benina) misijas.
Slavēts Jēzus Kristus!
Grégoire ADOUAYI
LAJU GARĪGUMS
Turpinājums no iepriekšējā numur
Renātes tētim pirms pāris mēnešiem tika atklāts vēzis. Kad dažas dienas atpakaļ viņu redzēju dodoties uz ķīmijterapiju, Jānis bija priecīgs, ka tā ir pēdējā reize, jo viņš ir nolēmis terapiju pārtraukt. Vēzis ir izplatījies pa visu ķermeni un viņš ir pieņēmis domu, ka vairs ilgi nedzīvos. Patiesi apbrīnoju Renātes māti Inesi. Tagad slogs ir uz viņas pleciem, kā jūs saprotat, tas kļūst arvien lielāks (ja tas vispār vēl ir panesams). Nepārtrauktās rūpes par meitu pieaug, naktis netiek gulētas, jo Renāte nepārtraukti raud, vīrs pavisam drīz iespējams vairs nebūs blakus. Kā vienai ģimenei var tikt uzticētas tik lielas ciešanas?
Neskatoties uz to, Inese vēl joprojām dara visu, lai pildītu savu mātes un sievas lomu pēc iespējas pilnīgāk. Vēl joprojām viņa ar pacietību gaida, kad Renāte būs gatava nākamajam ēdiena kumosam, ar pēdējiem spēkiem cilā meitu no ratiņkrēsla gultā, maina Renātes pozīciju naktī, lai nerodas izgulējumi. Inese vēl joprojām steidzas mierināt meitu, kad viņa ir nelaimīga, vēl joprojām rūpējas par savu vīru nu jau palīdzot viņam pat mainīt autiņbikses, ko pats darīt vairs nespēj. Kad pēc vīra ķīmijterapijas Irēna no ratiņkrēsla cēla mašīnā savu meitu, lai dotos atpakaļ uz mājām, es vēlējos viņai palīdzēt. Lai gan lielākais meitas svars bija viņas rokās, mani jau atkal pārsteidza, cik grūti ir pat palīdzēt Renāti pārcelt šo vienu mazo reizi. Tajā brīdī es redzēju pilnīgi skaidri, ka tā vairs nav viņa, tas ir Dievs, kurš mājo Irēnā. Es jūtos tik priviliģēta, ka man ir dota iespēja vienkārši būt viņiem blakus. Šajā vēstulē gribēju jūs iepazīstināt arī ar Paulīni. Sieviete, kuru varu saukt par savu draudzeni, ir man īstas ticības paraugs. Tā īsti vēl līdz šim neesmu no viņas dzirdējusi "pilno" dzīvesstāstu, taču tas nemaz nav nepieciešams, jo zinu, ka Paulīne ir patiesi piedzīvojusi daudz pārbaudījumu, piemēram, īstu nabadzību, kad nav, kur pārnakšņot, bailes par savu dēlu, kuram ir Dauna sindroms un sirds problēmas un kura dēļ viena četrus gadus ceļoja no Kamerūnas uz Grieķiju, raizes par uzturēšanās atļauju valstī un to, vai būs, ko ēst.
Viņa ir apbrīnojama māte nu jau trīs bērniem. Lai gan lielāko dienas daļu viņa nespēj būt mājās, jo cenšas darīt visu, kas viņas spēkos, lai nodrošinātu bērniem nepieciešamās lietas, es nekad neesmu Paulīni redzējusi īgnu, noslēgušos sevī vai neapmierinātu ar dzīvi. Lai vai cik pārgurusi viņa nebūtu, sievietei vienmēr uz lūpām ir kādi pateicības un slavas vārdi Dievam. Apbrīnojami, ka arī pilnīgā pagurumā viņa neaizmirst to, ka Dievs ir ļoti, ļoti labs. Paulīne paļāvībā tic, ka Viņš sievieti aizstāvēs, dāvās visu nepieciešamo, spēcinās, iepriecinās un būs blakus. Es vēl joprojām atceros, kā pēc pirmās vizītes viņas mājās, viņa man dāvāja apburošu smaidu un stipru, stipru apskāvienu, it kā mēs būtu pazīstamas jau gadiem. Viņa man māca, kā svinēt dzīvi, kā dejot, kad grūtā dzīves periodā ir tikai mirklis prieka, kā dziedāt, kad apkārt ir tuvākie cilvēki un sirds ir piepildīta ar mīlestību un siltumu, kā mīlēt ikvienu apkārt esošo dvēseli, kuru Labais Dievs ir dāvājis uz pavisam īsu vai mazliet garāku laika periodu. Paldies jums par atbalstu! Bez jums es nevarētu būt klātesoša šo cilvēku dzīvēs. Es joprojām turu jūs savā sirdī un lūgšanā!
Agnese Petersone