Svētums šodien (196)
SOCIĀLAIS un LAJU GARĪGUMS
Ko māca Baznīcas sociālā mācība?
(I) Priekšstati par sociālo/ sabiedrisko realitāti, kurā dzīvojam:
Daudzi no mums domā, ka sociālajā jomā daudz kas jau ir dots, piemēram, minimālā alga, bērnu kopšanas pabalsts, noteikts darbadienas ilgums utt. Taču teju visi sociālā atbalsta mehānismi ir panākti un ieviesti laika gaitā, proti, tie nepastāvēja, aizsākoties modernajai industriālajai sabiedrības formai. Tai pat laikā mēs domājam, ka daudz kas sociālajā sfērā būtu jāmaina, piemēram, jāceļ atbalsts ģimenēm, jārada jēgpilna darba iespējas, jāceļ pensijas utt. Šajā sakarā jāsaka, ka Baznīcas sociālā mācība ir spēcīgs instruments, lai veicinātu pozitīvas sociālās pārmaiņas, kas būtu saskaņā ar Evaņģēliju.
(II) Priekšstati par Baznīcas sociālo mācību:
Par Baznīcas sociālo mācību ticīgajiem var būt visdažādākie priekšstati. Viens no tiem varētu būt (a) “kas tas tāds?” priekšstats – tas nozīmētu, ka ticīgajiem/ cilvēkiem vispār nav priekšstata par šo mācību, jo par tādu nekas nav dzirdēts. Vēl cilvēkiem varētu būt (b) “kāds sakars?” priekšstats – ja par šo mācību kaut kas ir dzirdēts, tad cilvēkiem tomēr var šķist, ka ar Baznīcas sūtību un misiju tai ir maz sakara. Ir sastopams arī (c) utopisma priekšstats, kad cilvēki ir iepazinuši sociālo mācību, bet tās reāla īstenošana viņiem šķiet neiespējama. Visbeidzot pastāv arī Jāņa XXIII priekšstats par Baznīcas sociālo mācību, kas tās īstenošanu skata kā vienu no cēlākajiem uzdevumiem: “Bet šodien vairāk nekā jebkad ir būtiski, ka šī mācība tiktu zināta, asimilēta un likta lietā tādā veidā, kādā atšķirīgas situācijas to pieļauj un pieprasa. Tas, patiešām, ir sarežģīts uzdevums, un tomēr arī viscēlākais. Uz tā veikšanu mēs mudinām ne tikai mūsu pašu dēlus un brāļus, kas izkaisīti pa visu pasauli, bet arī labas gribas cilvēkus jebkurā vietā.” (Mater et Magistra, 221 (205 – It))
(III) Kas ir Baznīcas sociālā mācība?
Kas Baznīcas sociālā mācība nav: konkrēta ekonomiska vai politiska sistēma (piemēram, liberālais kapitālisms, korporatīvisms u.tml.); ideoloģija (piemēram, marksisms, sociālisms, liberālisms u.tml.); konkrēts tehnisks risinājums sociālām problēmām (SRS, 41).
Baznīcas sociālā mācības definīcija: “Baznīcas sociālā doktrīna nav “trešais ceļš” starp liberālo kapitālismu un marksistu kolektīvismu, pat arī ne iespējama alternatīva citiem ne tik radikāli pretējiem [sociālo problēmu] risinājumiem. Drīzāk tā veido atsevišķu kategoriju.
Tā nav arī ideoloģija, bet gan precīzs uzmanīgu pārdomu rezultātu formulējums par kompleksajām cilvēka eksistences reālijām gan sabiedrībā, gan starptautiskajā kārtībā, ņemot vērā ticības gaismu un Baznīcas tradīciju. Tās galvenais mērķis ir interpretēt šīs reālijas, nosakot, kādā mērā tās ir saskaņotas vai novirzās no Evaņģēlija mācības par cilvēku un viņa aicinājumu, kas reizē ir pasaulīgs un transcendents. Tās mērķis tādējādi ir vadīt kristieša rīcību. Tādējādi tā pieder nevis pie ideoloģijas* sfēras, bet teoloģijas un īpaši pie morālteoloģijas.** Sociālās doktrīnas mācīšana un izplatīšana ir daļa no Baznīcas evaņģelizācijas misijas.” (SRS, 41)
· Ideoloģija – uzskatu/ nostādņu sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības programmām un atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus un intereses.
·
** Morālteoloģija – teoloģijas joma, kuras izpētes centrā ir ētiska rīcība un uzvedība kristiešu kopienā un kas formulē noteiktas rīcības/ uzvedības normas. Morālteoloģiju var iedalīt (i) fundamentālajā, (ii) seksuālajā, (iii) reliģiskajā un (iv) sociālajā morālteoloģijā. Baznīcas sociālā mācībā ir morālteoloģija, kas tiek attiecināta uz aktuālām sociālām problēmām.
Sal. CA, 54: “Tomēr cilvēka patiesā identitāte viņam tiek pilnībā atklāta tikai caur ticību, un tieši no ticības sākas Baznīcas sociālā mācība. Izmantojot visus zinātnes un filozofijas sasniegumus, Viņas sociālā mācība tiecas palīdzēt cilvēkam viņa ceļā uz glābšanu.”
Dairis Mežvinskis
Turpinājums sekos
ĞIMENES GARĪGUMS
Turpinājums no iepriekšējā numura
Vēstījums pirmajā Pasaules bērnu dienā
Viņš, kas upurēja Sevi pie krusta, lai mūs visus sapulcinātu mīlestībā, Viņš, kas uzvarēja nāvi un samierināja mūs ar Tēvu, vēlas turpināt savu darbu Baznīcā caur mums. Padomājiet par to, īpaši tie, kas gatavojas saņemt pirmo Komūniju.
Mīļie, Dievs, kas mūs vienmēr ir mīlējis (sal. Jer 1, 5), ir mums pievērsis vismīlošākā tēva un vismīļākās mātes skatienu. Viņš nekad mūs neaizmirst (sal. Jes 49, 15), un katru dienu Viņš mūs pavada un atjauno mūs ar savu Garu.
Kopā ar Vissvētāko Mariju un svēto Jāzepu lūgsimies ar šiem vārdiem:
Nāc, Svētais Gars,
parādi mums savu skaistumu
kas atspoguļojas mūsu sejās
zemes bērnu vaibstos.
Nāc, Jēzu,
kas visu dara jaunu,
Tu esi ceļš, kas mūs ved pie Tēva,
nāc un paliec ar mums.
Amen.
Pāvests Francisks
Skumjas - tas ir tad, kad tu skaties uz sevi.
Laime - ja skaties uz Dievu.
Svētīgais Karlo Akūtis
Viss, pat slaucīšana, dārzeņu skrāpēšana, dārza ravēšana un slimnieku aprūpēšana varētu būt lūgšana, ja tā tiktu upurēta Dievam.
Svētais Mārtiņš no Porress
PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA
Turpinājums no iepriekšējā numura
Nožēlas asaras – līdzeklis pret sirds nocietināšanos
Un šī, dārgie brāļi, ir vēl viena sirds satriektības iezīme - solidaritāte. Pakļāvīga sirds, Kalna svētību gara atbrīvota, dabiski sliecas uz satriektību par citiem: tā vietā, lai dusmotos un ieļaunotos par brāļu nodarīto ļaunumu, tā raud par viņu grēkiem.
Cilvēks neieļaunojas. Notiek sava veida apvērsums, kad dabiskā tendence būt iecietīgam pret sevi un bargam pret citiem tiek mainīta un ar Dieva žēlastību cilvēks kļūst stingrs pret sevi un žēlsirdīgs pret citiem. Un Kungs meklē, īpaši starp Viņam veltītajiem, tos, kas raud par Baznīcas un pasaules grēkiem, padarot sevi par aizlūgšanas instrumentiem par visiem. Cik daudz varonīgu liecinieku Baznīcā mums rāda šo ceļu! Padomāsim par tuksneša mūkiem Austrumos un Rietumos; par svētā Gregora no Narekas nepārtraukto aizlūgšanu, kas izpaudās kā nopūtas un asaras; par franciskāņu uzupurēšanos nemīlētajai Mīlestībai; par tādiem priesteriem kā Arsas prāvests, kas dzīvoja gandarīšanā citu glābšanai. Dārgie brāļi, tā nav poēzija, tā ir priesterība!
Dārgie brāļi, no mums, saviem ganiem, Kungs neprasa nicinošus spriedumus par tiem, kas netic, bet gan mīlestību un asaras par tiem, kas ir tālu. Sarežģītās situācijas, ko redzam un piedzīvojam, ticības trūkums, ciešanas, kurām pieskaramies, sastopoties ar satriektu sirdi raisa nevis izlēmību strīdos, bet gan neatlaidību žēlsirdībā. Cik ļoti mums ir nepieciešams atbrīvoties no skarbuma un pārmetumiem, no egoisma un ambīcijām, no savtīguma un neapmierinātības, lai uzticētos un paļautos uz Dievu, atrodot Viņā mieru, kas glābj no katras vētras! Pielūgsim, aizlūgsim un raudāsim par citiem: ļausim Kungam darīt brīnumus. Un nebaidīsimies: Viņš mūs pārsteigs!
Mūsu kalpošana no tā iegūs. Šodienas sekulārajā sabiedrībā mēs riskējam būt ļoti aktīvi un tajā pašā laikā justies bezspēcīgi, kā rezultātā zaudējam entuziasmu un esam kārdināti "vilkt airus laivā", noslēgties apsūdzībās un ļaut problēmu lielumam ņemt virsroku pār Dieva varenību. Ja tā notiek, mēs kļūstam sarūguši un asi, vienmēr aprunājot, vienmēr atrodot kādu iemeslu, lai žēlotos. Bet, ja tā vietā rūgtums un satriektība vēršas nevis pret pasauli, bet gan pret savu sirdi, Kungs nekavējas mūs apciemot un piecelt. Kā mūs mudina Sekošana Kristum: "Nenes sevī to, kas attiecas uz citiem, nemaisies pat tajā, ko dara ievērojamāki cilvēki; drīzāk vienmēr un pirmām kārtām esi nomodā par sevi un vērsies ar savu pamācību īpaši pie sevis, pirms to adresē citiem cilvēkiem, pat tiem, kas tev ir tuvi un mīļi. Nebēdājies, ja nesaņem cilvēku labvēlību; tā vietā tevi vajadzētu nospiest, apbēdināt apziņai, ka neesi pilnīgi un noteikti uz labā ceļa" [11].
Pāvests Francisks
Turpinājums sekos