Svētums šodien (198)

SOCIĀLAIS un LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numuraKo māca Baznīcas sociālā mācība?
(I) Priekšstati par sociālo/ sabiedrisko realitāti, kurā dzīvojam:

F. Engelss, Strādājošās šķiras stāvoklis Anglijā:“Bet attiecībā uz lielo strādnieku daudzumu – posta un nedrošības stāvoklis, kurā viņi šobrīd dzīvo, ir tāds pats kā vienmēr, ja ne vēl zemāks. Londonas Īstenda ir arvien augošs nekustīga posta un pamestības atvars; badošanās atvars, esot prom no darba, fiziska un morāla pagrimuma atvars, esot darbā. Un tāpat visās citās lielajās pilsētās [..], un tāpat mazākās pilsētās un lauksaimniecības apgabalos. Likums, kas reducē darbaspēka vērtību līdz iztikai nepieciešamo līdzekļu vērtībai, un otrs likums, kas reducē darbaspēka vidējo cenu līdz iztikas līdzekļu minimumam, - šie likumi iedarbojas uz viņiem ar neatvairāmu automātiskā dzinēja spēku, kas saberž viņus starp saviem zobratiem.”
(VI) Baznīcas sociālās mācības pamatprincipi
Tiek izšķirti šādi sociālās mācības principi:
1. Cilvēka cieņas princips – (a) teoloģiskais pamatojums:“Baznīca ikvienā cilvēkā saskata Dieva dzīvo attēlu – attēlu, kas sev rod un ir aicināts rast arvien dziļāku izskaidrojumu Kristus noslēpumā, jo Kristus ir pilnīgs Dieva attēls. Viņš cilvēkam atklāj Dievu un arī pašu cilvēku.” (Kompendijs, 105); (b) filozofiskais pamatojums:“Tātad cilvēkam ir divas atšķirīgas iezīmes: viņš ir materiāla būtne, kas ar savu miesu saistīta ar šo pasauli, un garīga būtne, kas atvērta transcendencei un “dziļākas patiesības” atklāšanai, pateicoties saprātam, ar kura palīdzību cilvēks ir līdzdalīgs dievišķā prāta gaismā.” (Kompendijs, 129)  
2.Kopīgā labuma princips: “Kopīgais labums savā pirmajā un plaši lietotajā nozīmē ir to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan to atsevišķajiem locekļiem.” (Kompendijs, 164)  
3.Labuma piešķīruma visiem princips: “Zemi un visu, kas to piepilda, Dievs ir paredzējis visiem cilvēkiem un tautām, tāpēc radītajiem labumiem vienlīdzīgi ir jābūt pieejamiem visiem saskaņā ar taisnīgumu, kas nav šķirams no mīlestības. Šī principa pamatā ir tas, ka visa labā pirmavots ir Dievs, kas radījis zemi un cilvēku un kas zemi devis cilvēkam, lai viņš to pārvalda ar savu darbu un bauda tā augļus (sal. Rad 1, 28–29). Dievs zemi ir devis cilvēku saimei, lai tā uztur visus savus locekļus, nevienu neatstumjot un nedodot kādam priekšroku.” (Kompendijs, 171)
4. Priekšrokas nabagiem princips: “Saskaņā ar labumu vispārējā piešķīruma principu īpaša uzmanība jāveltī trūcīgajiem, atstumtajiem un jebkurā gadījumā tiem, kam dzīves apstākļi liedz

 

Dairis Mežvinskis
Turpinājums sekos

 

 Cilvēks nav brīva teritorija baudu, emociju, instinktu, kaislību iekarošanai, nespējot neko darīt pret šiem dažkārt haotiskajiem spēkiem, kas viņā mājo.
Nenovērtējama dāvana, kas mums piemīt, ir gara atvērtība, tā ir gudrība, kas prot mācīties no kļūdām, lai labi vadītu dzīvi. Tad mums ir vajadzīga labā griba: spēja izvēlēties labo, veidot sevi ar askētisku vingrinājumu palīdzību, Izvairoties no pārmērībām.

Pāvests Francisks

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Par Sinodi
uzruna Vatikāna presē 2024.g 16. septembrī


Sinode vispirms un galvenokārt ir lūgšanas laiks. Pirmā klausīšanās, kas mums ir vajadzīga, ir klausīšanās Kungā, Viņa Vārdā, kas atrodams Svētajos Rakstos, Viņa Garā, kas runā uz ticīgo sirdīm.  
Tieši šī “sākotnējā” ieklausīšanās ir tā, kas pēc tam padara mūs spējīgus autentiski ieklausīties cits citā, atpazīstot otra teiktajā Gara balsi. Līdz ar to mēs spējam censties panākt konverģenci, kas ir katra sinodālā procesa pamatā.  
Šajā sakarā es vēlētos atgādināt to, ko 2021. gada 9. oktobrī teica pāvests Francisks, atklājot visai Baznīcai sinodālo ceļu, kas tagad, ar šo Bīskapu sinodes asamblejas otro sesiju, tuvojas kulminācijai: “sinodes galvenais varonis ir Svētais Gars. Ja nebūs Gara, nebūs arī Sinodes. [...] Lai šī Sinode ir laiks, kurā dzīvo Gars! [...] Svētais Gars ir tas, kurš mūs vada tur, kur Dievs mūs vēlas, nevis tur, kur mūs ved mūsu personīgās idejas un gaumes.  
Tieši tādēļ, lai ieklausītos Garā, lai godinātu Dieva Vārda pārākumu pār mūsu vārdiem, pirms otrās sesijas - tāpat kā pirms pirmās - notiks divu dienu garīgās rekolekcijas, kuras rīkosim Vatikānā. Mēs ceram, ka mums izdosies atkārtot pagājušā gada intensīvo pieredzi, ko vienprātīgi novērtēja Sinodes dalībnieki. Pirmdien, 30. septembrī, un otrdien, 1. oktobrī, mūs ar savām meditācijām atkal vadīs tēvs Timothy Radcliffe, O.P., un M. Ignazia Angelini, O.S.B., kuri pēc tam kopā ar tēvu Matteo Ferrari, O.S.B. Cam, kas atbild par liturģijām, un Kamaldulu mūkiem turpinās animēt lūgšanu sinodes dienās. Mēs esam pārliecināti, ka ar viņu palīdzību Asambleja atkal būs gatava tai uzklausīšanai, dialogam un vienprātībai, par ko es jau iepriekš runāju.                                               
Kard. Mario Grech
Turpinājums sekos

ĞIMENES GARĪGUMS

Cerība

Cerība nav sajūta, nav emocija, bet gan iekšēja realitāte, kas mūsos tiek radīta tieši ar Kristības sakramentālā instrumenta palīdzību. Tāpēc šis ir sakraments, kas visvairāk saistīts ar cerību, jo, varētu teikt, tas to veido, rada mūsos. Pārējie sakramenti pilnveido cerību, pielieto to, paplašina, sniedz jaunus elementus, kuros to īstenot, un līdz ar to piešķir prasīgus nosaukumus. Katrs sakraments vienlaikus prasa un dod: sakramentālajā žēlastībā, kas tam pieder, ir ietvertas arī tiesības uz īpašām žēlastībām, lai īstenotu cerības tikumu kādā konkrētā jomā.  
Kristus - cerības piepildījums, Kristus - cerības avots. Kristus - cerības piepildījums: Jaunajā Derībā atliek vien aplūkot dažus raksturīgus pantus, kas mums ir ļoti labi pazīstami. Padomājiet, piemēram, par Marijas un eņģeļa dialogu: Tu Viņu nosauksi vārdā Jēzus, jo Viņš izglābs tautu no tās grēkiem (sal. Lk 1, 31). Tā tauta, par kuru esam dzirdējuši Ābrahāmā, Jēkabā, tā tauta, kurai ir jāvairojas, tā tauta, kura ir grēkojusi, kurai ir vajadzīga izpirkšana, gandarīšana, glābšana un kura gaida Mesiju, Jēzu, kurš tiek saukts par Pestītāju, jo Viņš to glābs.
Lūk, cerības pamattēmas, kā Jēzus mums tās pasniedz: pirmkārt, jauna dzīve, dzīve, kas mūs ietver sevī, kas atpestī mūs no grēka, pat ja tā sekas joprojām saglabājas. Jēzus saka: kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, tam būs mūžīgā dzīvība; un Viņš atkārto: kas tic man, tam būs mūžīgā dzīvība. Tātad cerība, ko Kristus mums māca, ir cerība uz mūžīgo dzīvi, nevis vairs uz zemes mājām.
                                Dieva kalps Guljelmo Džakvinta