Svētums šodien (199)
SOCIĀLAIS un LAJU GARĪGUMS
Turpinājums no iepriekšējā numura
Ko māca Baznīcas sociālā mācība?
Subsidiaritātes princips (Kompendijs, 185-188)
2. KSM ir daļa no Baznīcas Evaņģelizācijas misijas, kas ir visa cilvēka un visu cilvēku integrāla pestīšana.
3. KSM nav nekas jauns tādā ziņā, ka tā balstās nemainīgajā Evaņģēlija mācībā, taču veids, kādā tā tika formulēta, ir jauns. Šo jauno veidu motivēja lielās socioekonomiskās un politiskās izmaiņas 18. un 19. gs.
4. KSM formulē noteiktus vispārīgus un nemainīgus principus, kas ir KSM kodols. Pamatprincips – cilvēka personas cieņa. Šīs cieņas pamats ir cilvēka radīšana pēc Dieva līdzības; Kristus noslēpums.
5. ‘Labums’ kā mērķis tomismā. Jānošķir privātais, kopīgais un augstākais kopīgais labums. Kopīgais labums KSM ir “to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan to atsevišķajiem locekļiem”.
6. Dievs ir visu labumu radītājs; Viņš tos radījis visiem cilvēkiem. Tāpēc visiem cilvēkiem ir tiesības lietot radītos labumus. Labumu vispārējā piešķīruma princips ir primārs attiecībā pret tiesībām uz privātīpašumu.
Ievads
(a) aicinājums uz katehēzēm
(b) etimoloģija – no lat. subsidium – palīdzība
1. (I) Subsidiaritātes principa vispārīgā nozīme
Konteksts: mācība par sabiedrību kā par sava veida organismu. Šajā mācībā būtiski ir vairāki aspekti:
(i) cilvēks no dabas ir sabiedriska būtne, proti, vērsts uz dažādu attiecību veidošanu ar citiem cilvēkiem;
(ii) pirmā sabiedrība, pie kuras cilvēks pieder, ir ģimene (sal. RN);
(iii) vairāku ģimeņu kopums veido plašāku sabiedrību;
(iv) sabiedrībā katram piemīt vienāda cieņa, bet arī savs uzdevums vai funkcija;
(v) attiecības starp cilvēkiem, ģimenēm un personu grupām sabiedrības ietvaros veidojas dabiski;
(vi) valsts uzdevums nav mākslīgi radīt un vadīt sabiedriskos procesus (tie notiek dabiski), bet pārraudzīt, vai attīstība notiek saskaņā ar taisnīgumu.
Civilā autoritāte kalpo tautai un kopīgajam labumam, nevis to kontrolē.
Kontrastam: aizsākoties revolūcijām Eiropā, kas atmeta veco kārtību, izveidojas arvien centralizētākas un totalitārākas (visur esošas; uz totālu varu pretendējošas) valstis. Tajās dabiskā cilvēku sadarbošanās un organizēšanās tiek vai nu aizliegta, vai panākta mākslīgā veidā, valstij dažādos veidos iejaucoties sabiedrības dzīvē (nacistiskā Vācija, PSRS).
Kompendijs, 187: “Subsidiaritātes principa pretstats ir centralizācija un birokrātijas palielināšana, uzsvars uz pabalstiem, kā arī netaisnīga un pārmērīga valsts un administratīvā aparāta klātbūtne.”
2.Kompendijs par veselīgu sabiedrību: “Nav iespējams veicināt cilvēka cieņu, nerūpējoties par ģimeni, personu grupām, apvienībām, par vietējām teritoriālajām realitātēm, īsi sakot, par visām ekonomiskajām, sabiedriskajām, kulturālajām, ar sportu un atpūtu saistītajām, profesionālajām un politiskajām apvienībām, kuras cilvēki brīvprātīgi izveido un kurās tie var sociāli pilnveidoties. Tā ir pilsoniskās sabiedrības vide, ko veido attiecības starp indivīdiem un dažādām grupām, kur rodas pirmās attiecības un kur tās īstenojas, pateicoties “pilsoņu radošajai personībai”. Šo attiecību tīkls stiprina sabiedrības struktūru un r pamats patiesai cilvēku kopienai, sniedzot iespēju izpausties sabiedriskās darbības augstākajām formām.” (185)
3.(II) Subsidiaritātes princips enciklikā Quadragesimo anno
Konteksts: (1) Eiropa pēc Pirmā pasaules kara; (2) daudzas valstis pāriet no impēriskā pārvaldes modeļa uz demokrātiju, drīz nonākot līdz autoritārismam; (3) izveidojas totalitārie režīmi: fašisms, nacisms, komunisms; (4) Lielā depresija – 1929.g. septembris.
Kā ir nepareizi – Quadragesimo anno, 79: “Tieši tāpat kā ļoti nepareizi ir atņemt indivīdiem to, ko viņi var paveikt ar savu iniciatīvu un līdzekļiem, un nodot grupai, tā arī netaisnīgi ir nodot lielākai un augstākstāvošai organizācijai to, ko var paveikt mazākas un tām pakļautas kopienas. Tas nodara lielu ļaunumu un kaitē sabiedriskajai kārtībai, jo ikvienas sabiedriskās darbības dabiskais mērķis ir palīdzēt sabiedrisko struktūru locekļiem, nevis tās sagraut un absorbēt.”
Dairis Mežvinskis
Turpinājums sekos
PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA
Turpinājums no iepriekšējā numura
Par Sinodi
uzruna Vatikāna presē 2024.g 16. septembrī
Jaunums salīdzinājumā ar 2023. gadu ir gandarīšanas vigīlija, kas noslēgs divu dienu rekolekcijas. Šī vigīlija notiks otrdienas, 1. oktobra vakarā Svētā Pētera bazilikā, un to vadīs Svētais tēvs Francisks. Pasākumā, ko kopīgi organizē Sinodes Ģenerālsekretariāts un Romas diecēze sadarbībā ar Ģenerālupersonu savienību un Starptautisko Ģenerālupersonu savienību, būs atvērta visiem, īpaši jauniešiem, kuri vienmēr mums atgādina, cik ļoti Evaņģēlija pasludinājumam ir jābūt papildinātam ar ticamu liecību, ko viņi pirmie kopā ar mums vēlas piedāvāt pasaulei.
Pati Adsum (Esmu klāt) lūgšana, senā lūgšana, kas mūs pavada kopš 2021-2024. gada Sinodālā ceļa sākuma, atklāj mums šīs sinodālās lūgšanas nozīmi, atzīstot savus grēkus, esot nomodā.
Tik svinīga Baznīcas notikuma kā Sinode priekšvakarā daži no grēkiem, kas rada vislielākās sāpes un kaunu, tiks nosaukti vārdā, piesaucot Dieva žēlastību. Jo īpaši Vatikāna bazilikā mēs dzirdēsim trīs liecības par cilvēkiem, kas cietuši par dažiem no šiem grēkiem. Pēc tam sekos dažādu grēku atzīšana. Tā nebūs citu cilvēku grēku nosodīšana, bet gan sevis atzīšana par daļu no tiem, kuri ar savu rīcību vai vismaz bezdarbību kļūst par iemeslu ciešanām, ko cieš nevainīgie un neaizsargātie. Šīs grēku atzīšanas noslēgumā Svētais tēvs visu kristiešu vārdā vērsīsies pie Dieva un visas cilvēces māsām un brāļiem ar lūgumu pēc piedošanas.
Turklāt tagad, kad sinode ir sākusies, piektdienas, 11. oktobra vakarā mēs kopā ar Svēto tēvu, sinodes zālē klātesošajiem brālīgajiem delegātiem (kuru skaits ir ievērojami palielināts no 12 līdz 16) un dažādiem citiem Romā klātesošo Baznīcu un Baznīcas kopienu pārstāvjiem atkārtosim ekumeniskās lūgšanas pieredzi.
Kard. Mario Grech
Turpinājums sekos
ĞIMENES GARĪGUMS
Pāvests Francisks ģimenēm
"Mēs visi sapņojam par skaistu, ideālu ģimeni. Taču nav ideālu ģimeņu. Katrā ģimenē ir ne tikai problēmas, bet arī lieli prieki."
"Ģimenē katram ir sava vērtība, viņš atšķiras no citiem, katrs cilvēks ir unikāls. Taču atšķirības var izraisīt arī konfliktus un sāpīgas brūces. Vislabākās zāles, lai dziedinātu brūces ģimenē, ir piedošana."
"Piedošana nozīmē dot otru iespēju. Dievs to dara ar mums pastāvīgi. Dieva pacietība ir bezgalīga. Viņš mums piedod, Viņš mūs pieceļ, Viņš ļauj mums sākt no jauna. Piedošana vienmēr atjauno un stiprina ģimeni, ļauj tai ar cerību raudzīties nākotnē."
"Lūgsimies, lai sašķeltās ģimenes piedošanā spēj rast savu brūču dziedināšanu, no jauna atklājot otra bagātību, pat ja tas notiek, pieredzot grūtības."
"Starp daudzām ģimenei veltītā Amoris laetitia gada iniciatīvām ir arī vebinārs, kas veicina dialogu starp Svēto Krēslu, Bīskapu konferencēm, kustībām un ģimeņu apvienībām. Lai Svētais Gars padara to auglīgu Baznīcai, priesteriem un kristīgajiem lajiem, palīdz saskatīt ģimeņu konkrētās vajadzības, sniegt tām atbalstu un iesaistīt evaņģelizācijas darbā."
"Lai sludinātu Dieva mīlestību ģimenēm un jauniešiem, mums ir nepieciešama pašu ģimeņu palīdzība, viņu konkrētā dzīves un kopības pieredze."
"Pateicoties Laulības sakramentam, katra ģimene pilnā mērā kļūst par labumu visai Baznīcai."
"Šodien es gribu pieminēt ģimenes, kas nevar iziet no mājām. Varbūt vienīgais apvārsnis, kas tām ir, ir balkons. Bet tur, iekšā, ir ģimene ar bērniem, pusaudžiem, vecākiem… Lai tām izdodas atrast labu veidu, kā savstarpēji komunicēt, veidot mīlestības pilnas attiecības, kā arī, lai izdodas kopā, ģimenē, pārvarēt bailes par šo laiku. Šodien lūgsimies par mieru ģimenēs šajā krīzes laikā un par to, lai tās būtu radošas."