Dārgie asociētie locekļi un draugi,
kā 1964. gada dogmatiskā konstitūcija Lumen Gentium, kas beidzot izcēla gaismā to, ko sludinājām jau kopš 1948. gada, tā arī šodien Pāvesta Franciska pamudinājums par aicinājumu uz svētumu mūsdienu pasaulē ir ārkārtīgi skaists un vērtīgs apliecinājums tam, ka Dieva kalps Guljelmo Džakvinta patiešām bija Dieva iedvesmots, ka mūsu Harizma ir Viņa griba un ka mums ir tikusi uzticēta īpaša misija - svētuma evaņģelizācija. Bet kā mums būtu jālasa šis pamudinājums? Tikai kā mūsu identitātes, mūsu esamības Baznīcā apliecinājums?
Pāvests Francisks pirmām kārtām mūs aicina uz mūsu personīgās un kopienas dzīves dziļu pārvērtēšanu. Tas iekļauj visu, ko mūsu Dibinātājs mums ir uzticējis... arī tos mūsu apustulāta aspektus, ko mums vēl nav izdevies īstenot (aicinājuma uz svētumu universālums... arī nekristiešiem...) un tos, kuriem mums ir grūti likt izpausties (sociālā dimensija...)… kā daudzas sēklas, kas mums ir tikušas iedotas, bet ko mēs vēl neesam iesējuši.
Klausoties pāvestā, ir neiespējami sev nejautāt: kā es rīkojos ar šo dāvanu, kas man ir tikusi uzticēta? Šis jautājums mums sev nav jāuzstāda ar sterili tiesājoši attieksmi vai jūtoties kā neveiksminiekiem un pašiem sevi žēlojot, iztēlojot sevi par upuri, kas ir attieksme, kas liek kļūt pasīviem un aptur jebkuru pārmaiņu ierosinājumu. Gluži pretēji, šim jautājumam mūs jāmudina uz mierpilnu un paļāvīgu žēlsirdības skatienu attiecībā uz mūsu vājībām, mūsu ierobežojumiem, mūsu limitiem, mūsu nedrošību: mēs varam mainīt tikai to, ko redzam, un varam redzēt tikai tad, ja esam gatavi izkopt pazemīgu sirdi, kas prot atzīt savu lielumu un savu mazumu. Uzņemt un dzīvot tādu harizmu, kāda ir Universālais Aicinājums uz Svētumu, - tas mūs allaž sastaps mazus un neatbilstošus, bet tieši tādēļ, ja vien protam to dzīvot, it visā atkarīgus no Dieva un it visā brīvus kalpot brāļiem. Šim jautājumam jāpiešķir spārni mūsu dzīvei, mūsu meklējumiem, mūsu sirdij lielākā mīlestībā, drosmē, alkās, misionārā klātbūtnē vēsturē.
Kungs mums atjauno motivāciju, sniedz atbildi uz lejupslīdi, nogurumu, šaubām, kas mums var uzbrukt ceļā... un rāda mums ceļu! Lūk, šis Pāvesta Franciska pamudinājums izsaka to, ko Baznīca un pasaule gaida no mums.
Tātad ķeramies pie darba:
lasām, padziļinām un pielietojam praksē! Viss saskan ar tēmu nākamajam gadam, kas iesāksies ar Vispasaules svētdarīšanas dienu 2018. gada novembrī: Viens + Viens: svētums ir lipīgs.
Bet atcerēsimies, ka mūsu apustulāta efektivitāte un auglība ir atkarīga:
1. No tā, cik ļoti mēs esam gatavi personīgi dzīvot svētumu: dzīve ir tā, kas runā un pārliecina... Lai "atgriešanās pie svētuma", uz ko mūs pamudina mūsu Dibinātājs, būtu nepārtraukta. 2. No spējas pārtulkot es uz mēs... Ja apustuliskās iniciatīvas netiek kopienas virzītas, tās paliek, griežoties tukšumā: augsim kopienā! 3. No tā, vai mums ir skaidri priekšstati par to, kā rīkoties mūsu laikmeta kontekstā: īpašā laikā, kad mīlēt un kurā likt no jauna atmirdzēt Kristum un Evaņģēlijam!
Un tā nu, veiksmīgu ceļu visiem! Ar prieku sirdī, ar vēlmi vēl aizvien būt kopā šajā skaistajā un noslēpumainajā visi svēti, visi brāļi piedzīvojumā.
Prezidentūra